Kas gan var būt labāks kā brīvdienā aizbraukt ar čomiem uzspēlēt hoķi un ieiet pirtiņā! Lielākais paldies Jānim par mūsu uzņemšanu!
Cerams,ka pietiks spēks arī jaungada nosvinēšanai! :)
Priecīgus svētkus!
Friday, December 31, 2010
Thursday, December 30, 2010
Sods par braukšanu bez biļetes Rīgas Satiksmes sabiedriskajā transportā
Vai ir kāds racionāls iemesls kādēļ sodi bezbiļetniekiem Rīgas Satiksmes transportā netiek palielināti? Manuprāt, pašreizējie soda apmēri par braukšanu bez biļetes ir neatbilstoši biļešu cenām. Pieņemot augstāko iespējamo sodu – LVL 5 un biļetes cenu LVL 0.50, vienkārši var aprēķināt, ka, ja pasažieris tiek vidēji pārbaudīts retāk kā 1 no 10 braukšanas reizēm, tad ekonomiskāk ir biļeti nepirkt un regulāri maksāt sodus. No savas pieredzes, esmu novērojis, ka pārbaudes ir krietni retāk kā 1 no 10 reizēm. Arī sabiedrībā šāds aprēķins netiek slēpts un ļoti daudzi cilvēki pārvietojas bez braukšanas biļetēm. No situācijas, ka ir tik daudz bezbiļetnieku visvairāk cieš godīgie maksātāji (RS neatmaksājās reisi ą tiek paceltas biļešu cenas), tādēļ mans priekšlikums ir paaugstināt naudas sodu apmērus. Manuprāt, minimālajai soda naudai vajadzētu būt vismaz LVL 20, bet maksimālajai par atkārtotu braukšanu bez biļetes aptuveni LVL 50. Salīdzinājumam varam minēt Tallinu – tur maksimālais sods ir EEK 600 (~ LVL 27). Protams, būtu vērts apskatīt arī pārējo šī reģiona lielāko pilsētu sodīšanas politiku.
Sagaidāms, ka galvenais ieguvums RS būtu lielāki ieņēmumi no biļešu pārdošanas, jo cilvēkiem saprotot, ka vairs neatmaksājas braukt bez biļetes, tiem nekas cits neatliks kā godīgi iegādāties biļetes.
Sabiedrībā izplatīts ir pretarguments, ka tik milzīgu sodu neviens nespējot samaksāt, taču šeit jāatcerās, ka tas ir sods, nevis cena. Ja esi godīgs pasažieris un pērc biļetes, tad vajadzētu būt pilnīgi vienalga cik liels ir sods, jo to nenāktos maksāt.
Protams, atklāts paliek jautājums vai šāda apmēra soda naudas vispār būs iespējams iekasēt? Neesmu eksperts jurisdikcijā, tādēļ nemācēšu pateikt kādus paņēmienus vajadzētu izmantot, lai nodrošinātu sodu apmaksu. Tomēr – pat sliktākajā gadījumā, pieņemot, ka būs lielas problēmas ar sodu iekasēšanu, ir vairāk kā skaidrs, ka daļa no bezbiļetniekiem (tā daļa, kas var atļauties pirkt biļetes, bet to nedara augstāk minētā ekonomiska aprēķina dēļ) negribēs riskēt ar tik lielu sodu un biļetes pirks. Tādejādi arī mērķis tiks sasniegts – tiks iekasēts vairāk par biļetēm un samazināsies bezbiļetnieku īpatsvars sabiedriskajā transportā.
Sagaidāms, ka galvenais ieguvums RS būtu lielāki ieņēmumi no biļešu pārdošanas, jo cilvēkiem saprotot, ka vairs neatmaksājas braukt bez biļetes, tiem nekas cits neatliks kā godīgi iegādāties biļetes. Sabiedrībā izplatīts ir pretarguments, ka tik milzīgu sodu neviens nespējot samaksāt, taču šeit jāatcerās, ka tas ir sods, nevis cena. Ja esi godīgs pasažieris un pērc biļetes, tad vajadzētu būt pilnīgi vienalga cik liels ir sods, jo to nenāktos maksāt.
Protams, atklāts paliek jautājums vai šāda apmēra soda naudas vispār būs iespējams iekasēt? Neesmu eksperts jurisdikcijā, tādēļ nemācēšu pateikt kādus paņēmienus vajadzētu izmantot, lai nodrošinātu sodu apmaksu. Tomēr – pat sliktākajā gadījumā, pieņemot, ka būs lielas problēmas ar sodu iekasēšanu, ir vairāk kā skaidrs, ka daļa no bezbiļetniekiem (tā daļa, kas var atļauties pirkt biļetes, bet to nedara augstāk minētā ekonomiska aprēķina dēļ) negribēs riskēt ar tik lielu sodu un biļetes pirks. Tādejādi arī mērķis tiks sasniegts – tiks iekasēts vairāk par biļetēm un samazināsies bezbiļetnieku īpatsvars sabiedriskajā transportā.
Tuesday, December 28, 2010
Absolventa pienākumus pildot
Pirms nedēļas sanāca tā, ka biju Kuldīgā jau piektdienas pēcpusdienā, tādēļ saņēmos, visu saplānoju un devos uz savu vidusskolu (Kuldīgas Centra Vidusskola) pastāstīt par savu augstskolu (Rīgas Ekonomikas Augstskola) tādejādi atzīmējoties kā pozitīvs absolvents abās skolās reizē! :)
Sen nebija sanācis būt KCV, patīkami redzēt, ka skolas telpu stāvoklis uzlabojās. Vispār jau vienmēr patīkami iziet caur gaiteņiem, aprunāties ar skolotājām un, galvenais, redzēt, ka viņas vēl mani atcerās! :) Klase, kurai stāstīju par zviedriem bija 12. ar matemātikas novirzienu. Vajadzētu būt gudriem jauniešiem, un cerams kādam no viņiem izdosies iestāties REA!
Sen nebija sanācis būt KCV, patīkami redzēt, ka skolas telpu stāvoklis uzlabojās. Vispār jau vienmēr patīkami iziet caur gaiteņiem, aprunāties ar skolotājām un, galvenais, redzēt, ka viņas vēl mani atcerās! :) Klase, kurai stāstīju par zviedriem bija 12. ar matemātikas novirzienu. Vajadzētu būt gudriem jauniešiem, un cerams kādam no viņiem izdosies iestāties REA!
Beidzot ieplānots nākamais ceļojums!
Sen nekur nav būts... Bet bija doma, ka pavasarī jātaisa lielais ceļojums. Iesākumā doma bija par 3 nedeļām Indijā, bet to diemžēl nāksies atlikt uz kādu laiciņu, jo sakarā ar lēto Airbaltic biļešu pieejamību tika izlemts par labu 2 nedēļu ceļojumam pa Dienvidkaukāza valstīm - Armēnija, Gruzija un Azerbeidžāna.
Pašreizējais plāns ietver lidojumu uz Tbilisi un Gruzijas ievērojamāko vietu apskati, tad plānā Armēnija un visbeidzot uz Azerbeidžānu (atkal caur Gruziju, jo Armēnijas-Azerbeidžānas robežu nav iespējams šķērsot) no kurienes lidojam mājās. Manuprāt, šis būs baigi labais ceļojums! :)
Tagad tikai pāris mēneši jāpagaida.. :)
Pašreizējais plāns ietver lidojumu uz Tbilisi un Gruzijas ievērojamāko vietu apskati, tad plānā Armēnija un visbeidzot uz Azerbeidžānu (atkal caur Gruziju, jo Armēnijas-Azerbeidžānas robežu nav iespējams šķērsot) no kurienes lidojam mājās. Manuprāt, šis būs baigi labais ceļojums! :)
Tagad tikai pāris mēneši jāpagaida.. :)
Thursday, December 9, 2010
Izvēle studēt maģistru RTU
Nu jau pagājuši divi gadi kopš pabeidzu augstskolu un katru rudeni kopš absolvēšanas bija sajūta “bāc – vajadzēja tomēr iet mācīties!”. Tā es nolēmu, ka šogad obligāti jāiestājās kaut kur, vēlams Rīgā un budžetā. Apskatīju variantus un secināju, ka LU pilnīgi nekā jēdzīga nav. Tad principā atlika tikai viens variants – RTU. Tur es atradu vairākas programmas, kas mani interesēja un izdomāju, ka tur arī pieteikšos.
Pieteikšanās process pilnīgi nesakārtots – internetā tikai daļēja informācija, principā lēmums par novirzienu jāizdara uz vietas pieteikšanās brīdī, jo iepriekš nav iespējams apskatīt novirzienus un mācību programmas. Lai nu kā – ar to tiku galā un gaidīju rezultātus. Izrādījās, ka budžetā tomēr netieku – nebija milzīgs pārsteigums... Ja kāds nezin, tad Rīgas Ekonomikas Augstskolā vērtēšanas sistēma ir pilnīgi savādāka kā citās augstskolās. Mums atzīmju skala ir no 0-200. 100 ir vajadzīgs, lai noliktu priekšmetu, par 140 ir pass with merit un par 160 ir pass with excellence. Parasti eksāmenos labākajiem ir kaut kur ap 170-180 un kopa virs 160 vidēji kādiem 15 cilvēkiem no 115 studentiem kursā. 160 tiek pārtulkots par 8.. Tātad 8 vai vairāk dabon ap 12% no studentiem... Domāju, ka ar šo arī ir skaidrs kādēļ mana vidējā atzīme bija ap 7 (precīzi neesmu noskaidrojis) un kādēļ es netiku budžetā.
Atgriežoties pie studēšanas... Kamēr izvēlējos sev studiju programmu un skatījos kādi priekšmeti varētu būt jāmācās kļuvu diezgan excited par visu to padarīšanu un priekšmeti izklausījās tiešām interesanti – tādi, kas varētu dot noderīgas zināšanas manā turpmākajā dzīvē. Tā nu beigu beigās izdomāju, ka ņemot studenta kredītu tā mācību maksa jau nemaz nebūs tik būtiska un izlēmu, ka iešu mācīties arī par maksu. Tātad tagad mācos profesionālo maģistru uzņēmējdarbībā un vadīšanā.
Šobrīd man nākas regulāri saskarties ar jautājumiem “kāda jēga mācīties RTU pēc REA?”, “kāda jēga vispār Latvijā mācīties maģistru?”, “kāda jēga maksāt par maģistru Latvijā?”, “vai tad tu vispār kaut ko jaunu tur iemācies?” un tādā garā... Jāatzīst, ka nedaudz šādi jautājumi ir izbesījuši, jo fakts, ka es mācos tomēr nozīmē, ka es tam redzu jēgu un ka man tas patīk, bet lai nu kā, tomēr ātrumā atbildēšu uz šiem jautājumiem pa vienam:
> Kāda jēga vispār Latvijā mācīties maģistru? – Tā kā es savu nākotni saistu ar dzīvi, darbu, uzņēmumu Latvijā kā arī esmu jau pamācījies ārzemēs, tad šobrīd nav nekādas vēlmes vēl uz gadu vai diviem šo vietu pamest. Tomēr – lielākā daļa draugu un ģimenes ir šeit. Tāpat, arī papildus kontakti man Latvijā noderēs..
> Kāda jēga mācīties RTU pēc REA? – Pirmkārt, šis ir profesionālais maģistrs. Kad esmu šeit jau sācis mācīties saprotu, ka mums REA tomēr bija ļoti akadēmiskas mācības. Jā – augstā līmenī, bet tomēr ļoti akadēmiskas.. Man patīk pamācīties latviešu valodā, uzzināt par reāliem noteikumiem, prasībām un arī piemēriem Latvijā.
> Kāda jēga maksāt par maģistru Latvijā? – domāju, ka šo jautājumu atbildēju jau nedaudz augstāk – tā mācību maksa tomēr nav nemaz tik liela, domāju, ka iegūtās zināšanas un kontakti atmaksāsies ātri vien.
> Vai tad tu vispār kaut ko jaunu tur iemācies? – jā, es šeit iemācos daudz jauna par reālu uzņēmējdarbības vidi Latvijā un mani tas interesē.
Kopumā divos vārdos varu uzrakstīt secinājumus: esmu priecīgs, ka nolēmu iet mācīties. Varbūt ir nedaudz nogurdinoši katru vakaru iet uz lekcijām, bet domāju, ka tas ir tā vērts. Vairāk par mācībām kādā citā rakstiņā drīzumā...
Pieteikšanās process pilnīgi nesakārtots – internetā tikai daļēja informācija, principā lēmums par novirzienu jāizdara uz vietas pieteikšanās brīdī, jo iepriekš nav iespējams apskatīt novirzienus un mācību programmas. Lai nu kā – ar to tiku galā un gaidīju rezultātus. Izrādījās, ka budžetā tomēr netieku – nebija milzīgs pārsteigums... Ja kāds nezin, tad Rīgas Ekonomikas Augstskolā vērtēšanas sistēma ir pilnīgi savādāka kā citās augstskolās. Mums atzīmju skala ir no 0-200. 100 ir vajadzīgs, lai noliktu priekšmetu, par 140 ir pass with merit un par 160 ir pass with excellence. Parasti eksāmenos labākajiem ir kaut kur ap 170-180 un kopa virs 160 vidēji kādiem 15 cilvēkiem no 115 studentiem kursā. 160 tiek pārtulkots par 8.. Tātad 8 vai vairāk dabon ap 12% no studentiem... Domāju, ka ar šo arī ir skaidrs kādēļ mana vidējā atzīme bija ap 7 (precīzi neesmu noskaidrojis) un kādēļ es netiku budžetā.
Atgriežoties pie studēšanas... Kamēr izvēlējos sev studiju programmu un skatījos kādi priekšmeti varētu būt jāmācās kļuvu diezgan excited par visu to padarīšanu un priekšmeti izklausījās tiešām interesanti – tādi, kas varētu dot noderīgas zināšanas manā turpmākajā dzīvē. Tā nu beigu beigās izdomāju, ka ņemot studenta kredītu tā mācību maksa jau nemaz nebūs tik būtiska un izlēmu, ka iešu mācīties arī par maksu. Tātad tagad mācos profesionālo maģistru uzņēmējdarbībā un vadīšanā.
Šobrīd man nākas regulāri saskarties ar jautājumiem “kāda jēga mācīties RTU pēc REA?”, “kāda jēga vispār Latvijā mācīties maģistru?”, “kāda jēga maksāt par maģistru Latvijā?”, “vai tad tu vispār kaut ko jaunu tur iemācies?” un tādā garā... Jāatzīst, ka nedaudz šādi jautājumi ir izbesījuši, jo fakts, ka es mācos tomēr nozīmē, ka es tam redzu jēgu un ka man tas patīk, bet lai nu kā, tomēr ātrumā atbildēšu uz šiem jautājumiem pa vienam:
> Kāda jēga vispār Latvijā mācīties maģistru? – Tā kā es savu nākotni saistu ar dzīvi, darbu, uzņēmumu Latvijā kā arī esmu jau pamācījies ārzemēs, tad šobrīd nav nekādas vēlmes vēl uz gadu vai diviem šo vietu pamest. Tomēr – lielākā daļa draugu un ģimenes ir šeit. Tāpat, arī papildus kontakti man Latvijā noderēs..
> Kāda jēga mācīties RTU pēc REA? – Pirmkārt, šis ir profesionālais maģistrs. Kad esmu šeit jau sācis mācīties saprotu, ka mums REA tomēr bija ļoti akadēmiskas mācības. Jā – augstā līmenī, bet tomēr ļoti akadēmiskas.. Man patīk pamācīties latviešu valodā, uzzināt par reāliem noteikumiem, prasībām un arī piemēriem Latvijā.
> Kāda jēga maksāt par maģistru Latvijā? – domāju, ka šo jautājumu atbildēju jau nedaudz augstāk – tā mācību maksa tomēr nav nemaz tik liela, domāju, ka iegūtās zināšanas un kontakti atmaksāsies ātri vien.
> Vai tad tu vispār kaut ko jaunu tur iemācies? – jā, es šeit iemācos daudz jauna par reālu uzņēmējdarbības vidi Latvijā un mani tas interesē.
Kopumā divos vārdos varu uzrakstīt secinājumus: esmu priecīgs, ka nolēmu iet mācīties. Varbūt ir nedaudz nogurdinoši katru vakaru iet uz lekcijām, bet domāju, ka tas ir tā vērts. Vairāk par mācībām kādā citā rakstiņā drīzumā...
Thursday, October 21, 2010
Pozitīvas pārmaiņas Kuldīgā
Pēdējā laikā palieku arvien lielāks rīdzinieks un aizvien retāk sanāk aizbraukt līdz Kuldīgai, taču, kad sanāk tad ir visai patīkami... Pēdējo reizi, biju pāris nedēļas atpakaļ, lai parādītu Latvijas skaistāko pilsētu savam vācu draugam un galu galā čalītis bija ļoti priecīgs ar Kuldīgas apmeklējumu un nosauca to par smukāko pilsētu, ko viņš redzēja (redzēja viņš Rīgu, Jūrmalu, Siguldu, Liepāju, Sabili - īsāk sakot pietiekami daudz). Patīkami protams. :)
Bet kā jau teicu, arī man pašam ik reiz ir patīkami atgriezties Kuldīgā - vienmēr ir vēl kaut kas jauns sataisīts vai sakārtots. Jā, arī izrakts un neizbraucams.. Bet tas piederās pie lietas un ir pārmaiņu process!
Jau kādu laiciņu mana mīļākā vieta Kuldīgā (ja neskaita pirti mājās) ir promināde vakarā/naktī. Tur tagad ir smuki sataisīts, ka var noiet lejā, ir kur piesēst un pačilot un skats uz tiltu, kad tas ir izgaismots ir vienkārši fantastisks!
Tā pat mani ir iepriecinājuši tādi objekti kā skatu tornis pārventā, laipiņa no rumbas līdz peldētavai un, protams, izremontētā kalnu iela. Ir baigā cerība, ka pils apkārtne pēc remonta arī būs ļoti smuka - gan parks, kas tagad ir pilnība izrakts, gan arī aizsarggrāvis otrā muzeja pusē.
Manuprāt, kopumā, Kuldīgas attīstība iet pareizajā virzienā - jo mums Kuldīgā tiešām ir, ko piedāvāt tūristiem! Izskatās, ka pēc kādiem 3-5 gadiem viss būs smuki sataisīts un tad tikai atliek kārtīgi piestrādāt pie Kuldīgas kā tūrisma mērķa popularizēšanas. Ir jāpanāk, lai tūristi ierodoties Latvijā zinātu, ka Kuldīga ir "a must see", ja apceļo Latviju!
Bet kā jau teicu, arī man pašam ik reiz ir patīkami atgriezties Kuldīgā - vienmēr ir vēl kaut kas jauns sataisīts vai sakārtots. Jā, arī izrakts un neizbraucams.. Bet tas piederās pie lietas un ir pārmaiņu process!
Jau kādu laiciņu mana mīļākā vieta Kuldīgā (ja neskaita pirti mājās) ir promināde vakarā/naktī. Tur tagad ir smuki sataisīts, ka var noiet lejā, ir kur piesēst un pačilot un skats uz tiltu, kad tas ir izgaismots ir vienkārši fantastisks!Tā pat mani ir iepriecinājuši tādi objekti kā skatu tornis pārventā, laipiņa no rumbas līdz peldētavai un, protams, izremontētā kalnu iela. Ir baigā cerība, ka pils apkārtne pēc remonta arī būs ļoti smuka - gan parks, kas tagad ir pilnība izrakts, gan arī aizsarggrāvis otrā muzeja pusē.
Manuprāt, kopumā, Kuldīgas attīstība iet pareizajā virzienā - jo mums Kuldīgā tiešām ir, ko piedāvāt tūristiem! Izskatās, ka pēc kādiem 3-5 gadiem viss būs smuki sataisīts un tad tikai atliek kārtīgi piestrādāt pie Kuldīgas kā tūrisma mērķa popularizēšanas. Ir jāpanāk, lai tūristi ierodoties Latvijā zinātu, ka Kuldīga ir "a must see", ja apceļo Latviju!
Sunday, September 26, 2010
Ozollietas.lv - mana pirmā darinātā mājaslapa!
Varbūt kāds vēl nezin, tādēļ jāpalielās arī šeit. Jau kādu laiciņu es pats galvenokārt saviem spēkiem un ar nelielām konsultācijām uztaisīju savu pirmo web lapu. Tā ir taisīta mana tēva uzņēmumam SIA Campus, kas nodarbojas ar ozola apstrādi un tirdzniecību. Pēdējā laikā tiek attīstīta arī galdniecība un lai palīdzētu iesākumā tikt pie papildus klientiem izlēmu, ka viņiem nepieciešams būt arī internetā.
Par uzņēmuma piedāvātajiem pakalpojumiem: tiek ražotas ozolkoka dārza mēbeles, līmētu plākšņu ozola galdi, plaukti, plauktiņi ka arī dažādi citi mēbeļu un dizaina elementi. Šobrīd sākts ražot arī audzēta ozola mēbeļu plātnes ar biezumu 16 un 20 mm, kā arī ozola masīvkoka galdu un virtuves darba virsmas biezumā 40 līdz 60 mm kā arī masīva ozola galakoksnes grīdas flīzes. Interesants produkts, ko uzņēmums ražo ir karstā ūdens kubli (tā saucamās baļļas) - tās gan tiek ražotas no priedes un egles. Kā pēdējie jauninājumi SIA Campus produktu asortimentā ir ieviesti dažādi virtuves piederumi un picu dēlīši.
Par uzņēmuma piedāvātajiem pakalpojumiem: tiek ražotas ozolkoka dārza mēbeles, līmētu plākšņu ozola galdi, plaukti, plauktiņi ka arī dažādi citi mēbeļu un dizaina elementi. Šobrīd sākts ražot arī audzēta ozola mēbeļu plātnes ar biezumu 16 un 20 mm, kā arī ozola masīvkoka galdu un virtuves darba virsmas biezumā 40 līdz 60 mm kā arī masīva ozola galakoksnes grīdas flīzes. Interesants produkts, ko uzņēmums ražo ir karstā ūdens kubli (tā saucamās baļļas) - tās gan tiek ražotas no priedes un egles. Kā pēdējie jauninājumi SIA Campus produktu asortimentā ir ieviesti dažādi virtuves piederumi un picu dēlīši.
Wednesday, September 15, 2010
Brauciens uz Šveici - Septembris 2010
Pagājuši mazāk kā 2 mēneši kopš atgriezāmies no Korejas un jau paspējām sarunāt, ka jābrauc uz Šveici ciemos pie Svena. 
Tā nu atkal ar Ilzi ceturtdienas rītā dodamies ceļā uz Cīrihi, kur ceram, ka beidzot mūs kāds sagaidīs iznākot no reisa, bet nekā... Svens un Tobijs tomēr ir pārāk slinki, lai stāvētu tieši pie izejas un ir apsēdušies nedaudz nostāk. Bet nu vismaz lidostā kāds mūs sagaida, kas jau ir patīkama pārmaiņa! :) Svens ir atbraucis mums pakaļ ar mašīnu un izplānojis mums pirmās pāris dienas. Uzreiz no lidostas dodamies apskatīt Reinas ūdenskritumu (Rhine Falls) pie pilsētas ar nosaukumu Schaffhausen. Ūdenskritums diezgan iespaidīgs un straume ir milzīgi ātra. Ūdenskritumā upes vidū ir klintis pie kā var piebraukt ar kuģīti kārtīgi izmirkstot ūdenī. Mēs gan nolemjam, ka tas nav īsti tā vērts, uzēdam sviestmaizes, ko Svens sagatavojis un dodamies tālāk ceļā uz Svena mājām - Dudingemu, kas ir aptuveni 2h braucienā no Cīrihes. Pa ceļam neliela ķibele - Tobijs kaut ko saķēris un viņam ir slikta dūša, tādēļ nākas uztaisīt arī pāris pieturas pa ceļam.. Neskatoties uz to mašīnā ir visai jautri un spēlējam slavenību vārdu spēli.
Svens dzīvo kopā ar saviem vecākiem patīkamā 4 istabu dzīvoklī, tikai nedaudz saspiestības sajūta. Mums ierodoties abi vecāki bija mājās un tapām ar viņiem iepazīstināti. Jau uzreiz pareizi nosecinam, ka vecāki ir riktīgi forši un draudzīgi, vienīgā nelaime, ka viņi nerunā angliski un mēs ar Ilzi ļoti niecīgi vāciski. Pirmajā vakarā mums jau uzreiz ir sagatavots tradicionālais Šveiciešu ēdiens - Fondu. Pagatavošana super vienkārša un tādēļ tas esot populārs arī pasākumos ar vairākiem cilvēkiem. Uzsilda līdz gandrīz vārošai temperatūrai baltvīnu un tad tur izkausē sieru. Pēc tam to tur uz lēnas uguns un tajā mērcē maizi, gurķus un dārzeņus un ēd iekšā. Ir diezgan ok, bet tas siers nedaudz smird.. :) Vēl Svens bija superīgs un bija nopircis 10L medus vīnu. Ļoti garšīga manta - jau pirmajā dienā to pabaudījām. Vēlāk spēlējot Svena mīļāko spēli "Magic" nodegustējām arī mūsu līdz paņemto sarkano LB. :) Vakara noslēgumā Svens mūs izveda pastaigā pa savu ciematu, viss mierīgs un kluss. Viss bija baigi ok, tikai Svens mūs normāli pārsteidza izvēloties pastaigas maršrutu caur kapiem. Very interesting - tā teikt... :D Tobijs gan šī vakara atktivitātēs nepiedalijās, jo joprojām jutās slikti. Arī mēs nedaudz sabijāmies, ka varam aplipt ar viņa vemšanas vīrusu tādēļ cītīgi dzērām dezinfekcijas līdzekļus - šņabīti un medus vīnu.
Otrā diena. Tobijs jūtās labāk, arī mēs laimīgā kārtā jūtamies labi - varam doties mūsu ieplānotajā 2 dienu hikingā pa kalniem. Mūsu ieplānotā vieta nav tālu - mazāk kā stundas braucienā. Gandrīz visu ceļu drillējam un dziedam līdz savai mīļākajai Korejas dziesmai "Journey - Don't stop believing", pēcāk arī visu pārējo albumu kā rezultātā mums rodās otra mīļākā dziesma - "Journey - wheel in the sky". Jau pa ceļam paverās diezgan daudz skaistu skatu un beigās braucam pa foršu serpentīnu uz augšu tieši gar kraujas malu.. Noparkojamies un dodamies ceļā.. Paredzēts apmēram 5-6 stundu pārgājiens ar vairākām pieturām. Līdzi esam paņēmuši maizītes un 3 pudeles medus vīna un vienu pudeli ūdens. :D Vienu no pauzītēm taisījām tādā kā ielejā, blakus kalnā kāpēju teltij. Čalīši turpat netālu kāpa, bet pie telts bija atstāts šunelis - par to mani ceļa biedri reāli iefanoja. Vēlāk staigājot ar Tobiju izdomājam, ka jāskrien līdz vienai kalna galotnītei - es uzvarēju, taču uzreiz pēc tam sapratu, ka tā bija stulba ideja - skriet kalnā tomēr ir baigi nogurdinoši. :D Viens no dienas interesantākajiem notikumiem bija tas, ka redzējām lidojošu govi. Nu īsti viņa pati gan nelidoja.. Helikopteris izcēla no gravas nomirušu govi. Un jā - tur govis ir visur un nereālā daudzumā. Un viņām tiešām visām ir zvaniņi pie kakla, kas diezgan krīt uz nerviem. :) Augstāko punktu sasniedzām tuvu pie dienas noslēguma - tas bija ~1900m augstumā, kad šķērsojām kalnu grēdu. Kādu brītiņu arī gājām un pa vidu arī pačilojām grēdas virsotnē - tas priekš manis bija pārliecinoši bailīgākais moments šajā ceļojumā! Tā virsotne bija ~1m plata un abās pusēs taciņai bija ļoti stāva nogāze uz leju. Pēc maniem aprēkiniem kritiens jebkurā no pusēm būtu mans pēdējais.. :) Šo grēdu šķērsojuši tālāk jau devāmies uz virzienā uz leju uz mūsu naktsmītni. Pa ceļam vēl viena pietura, kur izdzeram atlikušo medus vīnu, uzspēlējam duraku un arī satiekam Svena draugu Simonu, kurš nāca no otras puses, jo varēja pievienoties vēlāk. Vakars pa mierīgo - siltas vakariņas viesnīcā, nedaudz kāršu spēles un šņabītis un gājām gulēt. Jāpiezīmē, ka vakarā Svenam mamma atsūtīja sms un atgādināja, ka netālu no viesnīcas akmeņos ir paslēpts šņabītis, ko varam izdzert. To arī atradām un izdzērām - man likās, ka ir vismaz 50 grādi, taču Svena tētis nākamajā dienā teica, ka jābūt bija 40. Laikam esmu zaudējis iemaņas.. :) Ā - un vēl Simons mums gribēja iemācīt kaut kādu Šveiciešu kāršu spēli, bet mums ar Tobiju tā likās pilnīgi stulba un atteicāmies to spēlēt. Tipa nedaudz līdzīga zolei, bet spēles sākumā izdala punktus piemēram par to, ka tev ir 4 kārtis vienādas un par līdzīgām figņām - pilnīga nejēdzība un laimes spēle. Otra lieta, kas mums nepatika, bija tā, ka trumpes var izspēlēt arī tad ja ir prasītais masts.. Reāli lame. :)
Sestdiena. Rīts sākas ar to, ka Tobijs mūs pamodina ap 7iem rītā un sajūsmināts saka, ka jāiet visiem skatīties saullēktu. Mums gan liekas, ka kalnu ielokā nekādu saullēktu neredzēsim un aizūtam Tobiju vērot saullēktu vienatnē. Protams, par cik esam jau pamodināti tad pāris minūtes vēlāk visi pieceļamies un ejam uz tuvējo smaili gaidīt to saullēktu.. :) Tā nu tur kalna galā notusējāmies kādu pusstundu līdz nosaluši sagaidījām, kad saule parādās virs kalnu grēdas. Kā jau gaidīts pilnīgi nebija iespaidīgi. Vēlāk pabrokastojam un dodamies mājup. Pusstundas gājienā lejup pa stāvu ceļu sasniedzam mašīnu, pēc lielas Simona pretestības uzliekam Journey disku un ripinam uz šokolādes fabriku. Pa ceļam piestājām mazā ciematiņā nopirkām dārgāko čipsu paku ever, pasēdējām uz tilta malas un pavērojām nelielu ūdenskritumu. Svens mūs aizveda uz Nestlei piederošo Cailler šokolādes ražotni. Tur izgājām cauri tuneļiem, kur prezentēja Cailler vēsturi un kvalitāti un noslēgumā redzējām šokolādes konfekšu pilno ražošanas procesu - aptuveni 10 metros mūsu acu priekšā šokolādes zupa pārtapa par smukām iesaiņotām konfektēm, kuras arī uzreiz varējām nogaršot. Noslēgumā mūs palaida istabā, kur izkārtota lielākā daļa dažādo Cailler konfekšu, kuras varējām nogaršot. Nogaršojām gandrīz visus veidus līdz palika šķebīga dūša.. :D Nākamais mūsu pieturas punkts bija Ogo pils un vecpilsēta. Izgājam caur vecpilsētu, kas ir neliela kalna/paugura augšā un aizgājām līdz pilij, taču iekšā nebija vēlmes iet. Par cik laiks bija ideāls tad vienkārši pasēdējām zālienā un uzspēlējām kārtis. Pa ceļam uz mājām radās ideja apskatīt kaut kādu salu, taču tur aizbraucot izrādījās, ka šodien tur nevar aizbraukt, jo tur notiekot kāzas. Pamētājām pīlītes ezerā un braucām mājās - dušā neviens nebijām bijuši jau 2 dienas, tādēļ baigi ilgi ar vairs nebija vēlmes aizčiloties.. :) Mājās tikuši nomazgājāmies un tad jau sākās ilgi gaidītā ielas ballīte. Svena ģimene un viņu kaimiņi reizi gadā taisa kopīgu ballīti pagalmā. Pārsvarā gan tur bija vecāki ļaudis, taču tas neliedza mums izklaidēties. Interesantākie momenti bija Svena un Filipa dueta uzstāšanās un Šveices armijas ieroču apskate.. Filips spēlēja flautu un pēc tam dūdas un Svens viņam improvizējot piespēlēja bungas (laikam Conga drum). 
Savukārt ar ieročiem bija tā, ka izrādījās, ka Šveicē pēc armijas var paturēt savu ieroci tādēļ Filipa ģimenei pagraba mētājās veseli 5 dažādi ieroči - daži bija super veci pat ar durkļiem garā un daži jau stipri moderni. Un vēl interesants fakts par Šveices drošības standartiem - katrā mājā agrak bija jābūt bumbu patversmei, tagad drīkst izmantot arī ciemata publiskās bumbu patversmes. Svens mums parādīja savējo, kas gan tagad darbojas tikai kā parasts pagrabs.
Svētdiena. Es kā jau vienmēr piecēlos pirmais un izdomāju, ka jāpabeidz sava līdzpaņemtā grāmata, kad to biju izdarījis nolēmu pievienoties vietējiem un novākt ballītes vietu (telti, galdus..). Tā arī izdarīju un kaut ko nedaudz arī piepalīdzēju, bija gan nelielas problēmas ar kontaktēšanos un iestāštīšanu viņiem, ka tiešām gribu palīdzēt un, ka man nav ko darīt! Ar vācu valodu man kā zināms diezgan vāji, un viņiem ar angļu apmēram tāpat.. :) Nākamais piecēlās Svens un tad mēs ar viņu uzspēlējām atkal Magic - šoreiz 1-1. Tam sekoja superīgas brokastis ar ģimeni un kādu 5 veidu sieri. Es pat nogaršoju sapelējušo sieru un centos īpaši nešķobīties! :p
Šodienas plānā brauciens uz melno ezeru (Schwarzsee) - kad nonākam tur, tad Svens atcerās, ka tam tieši blakus ir diezgan smuks ūdenskritums. Tad nu sākām ar tā apskati - ļoti klusa mierīga vietiņa un skaists, kādus 10m augsts ūdenskritums. Tur nedaudz pačilojām un uzbūvējām savu akmeņu kaudzi un šļakstījāmies ar ūdeni kā mazi bērni. :) Apgājām ezeram, kur notika kaut kādas bērnu airēšanas sacensības un devāmies tālāk. Doma bija braukt uz kautkādu kalnu, kur var ar skrejriteņiem nesties lejā no kalna, taču plāni mainījās un aizbraucām uz top of the World (tā es to nodēvēju (: ). Tas bija kalna gals, kur Svena vectēvs bija pavadījis bērnību ganot lopus. No turienes pavērās ļoti skaists skats un varēja redzēt ļoti tālu. Bet pat pašā kalna galā bija pilns ar govīm ar zvaniem kaklā, kas nedaudz traucēja mierīgo noskaņojumu. Vakarā Svena vecāki mūs cienāja ar nākamo tradicionālo Šveiciešu ēdienu - Raclette. Šeit katram savs šķīvis uz kura uzliek pāris kartupeļus un tad mazā panniņā katrs sev saliek ko grib - parasti siers, nedaudz gaļa, sīpoli utt un uzsilda viņu un tad pārlej pāri kartupeļiem. Šis man garšoja daudz labāk kā Fondu. :) Vakara noslēgumā uzspēlējām spēli ar nosaukumu brändi dog, kas izrādījās ļoti interesanta. Uzspēlējām, iedzērām un principā mūsu ceļojums jau galā - vēl tikai ceļš uz Ženēvu un cerams paspēsim nedaudz arī to apskatīt...
Pirmdiena.Brauciens uz Ženēvu pagāja visai ātri, visu ceļu runājos ar Svenu pārsvarā par Šveici un Latviju. Tobijs kā vienmēr gulēja, bet Ilze laikam bija dziļās pārdomās un klusēja aizmugurē.. :) Pirmais šoks Ženēvā bija, kad centrā mēģinot atrast, kur noparkoties uzdūrāmies uz prostitūtu kvartāla. Vesela čupa ar viņām pat 10os (!!) no rīta! Apskatījam slaveno 140 metrus augsto strūklaku ezera vidū un tad izgājām caur vecpilsētu. Šī pilsēta man atstāja ļoti patīkamu iespaidu - salīdzinoši mierīga, bet skaista. Tad jau arī bija laiks doties uz lidostu, kas izrādījās pavisam tuvu centram - kādu 5min brauciens. Pa ceļam piestājām izspēlēt pēdējo kāršu maču un apēst līdz paņemtās siermaizes. Tā nu mūsu ceļojums bija galā.. Uz atsveicināšanos nodziedājām un nofilmējām mūsu Korejas dziesmu: I...You...Love... very exciting! :D
Tā nu atkal ar Ilzi ceturtdienas rītā dodamies ceļā uz Cīrihi, kur ceram, ka beidzot mūs kāds sagaidīs iznākot no reisa, bet nekā... Svens un Tobijs tomēr ir pārāk slinki, lai stāvētu tieši pie izejas un ir apsēdušies nedaudz nostāk. Bet nu vismaz lidostā kāds mūs sagaida, kas jau ir patīkama pārmaiņa! :) Svens ir atbraucis mums pakaļ ar mašīnu un izplānojis mums pirmās pāris dienas. Uzreiz no lidostas dodamies apskatīt Reinas ūdenskritumu (Rhine Falls) pie pilsētas ar nosaukumu Schaffhausen. Ūdenskritums diezgan iespaidīgs un straume ir milzīgi ātra. Ūdenskritumā upes vidū ir klintis pie kā var piebraukt ar kuģīti kārtīgi izmirkstot ūdenī. Mēs gan nolemjam, ka tas nav īsti tā vērts, uzēdam sviestmaizes, ko Svens sagatavojis un dodamies tālāk ceļā uz Svena mājām - Dudingemu, kas ir aptuveni 2h braucienā no Cīrihes. Pa ceļam neliela ķibele - Tobijs kaut ko saķēris un viņam ir slikta dūša, tādēļ nākas uztaisīt arī pāris pieturas pa ceļam.. Neskatoties uz to mašīnā ir visai jautri un spēlējam slavenību vārdu spēli.
Svens dzīvo kopā ar saviem vecākiem patīkamā 4 istabu dzīvoklī, tikai nedaudz saspiestības sajūta. Mums ierodoties abi vecāki bija mājās un tapām ar viņiem iepazīstināti. Jau uzreiz pareizi nosecinam, ka vecāki ir riktīgi forši un draudzīgi, vienīgā nelaime, ka viņi nerunā angliski un mēs ar Ilzi ļoti niecīgi vāciski. Pirmajā vakarā mums jau uzreiz ir sagatavots tradicionālais Šveiciešu ēdiens - Fondu. Pagatavošana super vienkārša un tādēļ tas esot populārs arī pasākumos ar vairākiem cilvēkiem. Uzsilda līdz gandrīz vārošai temperatūrai baltvīnu un tad tur izkausē sieru. Pēc tam to tur uz lēnas uguns un tajā mērcē maizi, gurķus un dārzeņus un ēd iekšā. Ir diezgan ok, bet tas siers nedaudz smird.. :) Vēl Svens bija superīgs un bija nopircis 10L medus vīnu. Ļoti garšīga manta - jau pirmajā dienā to pabaudījām. Vēlāk spēlējot Svena mīļāko spēli "Magic" nodegustējām arī mūsu līdz paņemto sarkano LB. :) Vakara noslēgumā Svens mūs izveda pastaigā pa savu ciematu, viss mierīgs un kluss. Viss bija baigi ok, tikai Svens mūs normāli pārsteidza izvēloties pastaigas maršrutu caur kapiem. Very interesting - tā teikt... :D Tobijs gan šī vakara atktivitātēs nepiedalijās, jo joprojām jutās slikti. Arī mēs nedaudz sabijāmies, ka varam aplipt ar viņa vemšanas vīrusu tādēļ cītīgi dzērām dezinfekcijas līdzekļus - šņabīti un medus vīnu. 
Otrā diena. Tobijs jūtās labāk, arī mēs laimīgā kārtā jūtamies labi - varam doties mūsu ieplānotajā 2 dienu hikingā pa kalniem. Mūsu ieplānotā vieta nav tālu - mazāk kā stundas braucienā. Gandrīz visu ceļu drillējam un dziedam līdz savai mīļākajai Korejas dziesmai "Journey - Don't stop believing", pēcāk arī visu pārējo albumu kā rezultātā mums rodās otra mīļākā dziesma - "Journey - wheel in the sky". Jau pa ceļam paverās diezgan daudz skaistu skatu un beigās braucam pa foršu serpentīnu uz augšu tieši gar kraujas malu.. Noparkojamies un dodamies ceļā.. Paredzēts apmēram 5-6 stundu pārgājiens ar vairākām pieturām. Līdzi esam paņēmuši maizītes un 3 pudeles medus vīna un vienu pudeli ūdens. :D Vienu no pauzītēm taisījām tādā kā ielejā, blakus kalnā kāpēju teltij. Čalīši turpat netālu kāpa, bet pie telts bija atstāts šunelis - par to mani ceļa biedri reāli iefanoja. Vēlāk staigājot ar Tobiju izdomājam, ka jāskrien līdz vienai kalna galotnītei - es uzvarēju, taču uzreiz pēc tam sapratu, ka tā bija stulba ideja - skriet kalnā tomēr ir baigi nogurdinoši. :D Viens no dienas interesantākajiem notikumiem bija tas, ka redzējām lidojošu govi. Nu īsti viņa pati gan nelidoja.. Helikopteris izcēla no gravas nomirušu govi. Un jā - tur govis ir visur un nereālā daudzumā. Un viņām tiešām visām ir zvaniņi pie kakla, kas diezgan krīt uz nerviem. :) Augstāko punktu sasniedzām tuvu pie dienas noslēguma - tas bija ~1900m augstumā, kad šķērsojām kalnu grēdu. Kādu brītiņu arī gājām un pa vidu arī pačilojām grēdas virsotnē - tas priekš manis bija pārliecinoši bailīgākais moments šajā ceļojumā! Tā virsotne bija ~1m plata un abās pusēs taciņai bija ļoti stāva nogāze uz leju. Pēc maniem aprēkiniem kritiens jebkurā no pusēm būtu mans pēdējais.. :) Šo grēdu šķērsojuši tālāk jau devāmies uz virzienā uz leju uz mūsu naktsmītni. Pa ceļam vēl viena pietura, kur izdzeram atlikušo medus vīnu, uzspēlējam duraku un arī satiekam Svena draugu Simonu, kurš nāca no otras puses, jo varēja pievienoties vēlāk. Vakars pa mierīgo - siltas vakariņas viesnīcā, nedaudz kāršu spēles un šņabītis un gājām gulēt. Jāpiezīmē, ka vakarā Svenam mamma atsūtīja sms un atgādināja, ka netālu no viesnīcas akmeņos ir paslēpts šņabītis, ko varam izdzert. To arī atradām un izdzērām - man likās, ka ir vismaz 50 grādi, taču Svena tētis nākamajā dienā teica, ka jābūt bija 40. Laikam esmu zaudējis iemaņas.. :) Ā - un vēl Simons mums gribēja iemācīt kaut kādu Šveiciešu kāršu spēli, bet mums ar Tobiju tā likās pilnīgi stulba un atteicāmies to spēlēt. Tipa nedaudz līdzīga zolei, bet spēles sākumā izdala punktus piemēram par to, ka tev ir 4 kārtis vienādas un par līdzīgām figņām - pilnīga nejēdzība un laimes spēle. Otra lieta, kas mums nepatika, bija tā, ka trumpes var izspēlēt arī tad ja ir prasītais masts.. Reāli lame. :)
Sestdiena. Rīts sākas ar to, ka Tobijs mūs pamodina ap 7iem rītā un sajūsmināts saka, ka jāiet visiem skatīties saullēktu. Mums gan liekas, ka kalnu ielokā nekādu saullēktu neredzēsim un aizūtam Tobiju vērot saullēktu vienatnē. Protams, par cik esam jau pamodināti tad pāris minūtes vēlāk visi pieceļamies un ejam uz tuvējo smaili gaidīt to saullēktu.. :) Tā nu tur kalna galā notusējāmies kādu pusstundu līdz nosaluši sagaidījām, kad saule parādās virs kalnu grēdas. Kā jau gaidīts pilnīgi nebija iespaidīgi. Vēlāk pabrokastojam un dodamies mājup. Pusstundas gājienā lejup pa stāvu ceļu sasniedzam mašīnu, pēc lielas Simona pretestības uzliekam Journey disku un ripinam uz šokolādes fabriku. Pa ceļam piestājām mazā ciematiņā nopirkām dārgāko čipsu paku ever, pasēdējām uz tilta malas un pavērojām nelielu ūdenskritumu. Svens mūs aizveda uz Nestlei piederošo Cailler šokolādes ražotni. Tur izgājām cauri tuneļiem, kur prezentēja Cailler vēsturi un kvalitāti un noslēgumā redzējām šokolādes konfekšu pilno ražošanas procesu - aptuveni 10 metros mūsu acu priekšā šokolādes zupa pārtapa par smukām iesaiņotām konfektēm, kuras arī uzreiz varējām nogaršot. Noslēgumā mūs palaida istabā, kur izkārtota lielākā daļa dažādo Cailler konfekšu, kuras varējām nogaršot. Nogaršojām gandrīz visus veidus līdz palika šķebīga dūša.. :D Nākamais mūsu pieturas punkts bija Ogo pils un vecpilsēta. Izgājam caur vecpilsētu, kas ir neliela kalna/paugura augšā un aizgājām līdz pilij, taču iekšā nebija vēlmes iet. Par cik laiks bija ideāls tad vienkārši pasēdējām zālienā un uzspēlējām kārtis. Pa ceļam uz mājām radās ideja apskatīt kaut kādu salu, taču tur aizbraucot izrādījās, ka šodien tur nevar aizbraukt, jo tur notiekot kāzas. Pamētājām pīlītes ezerā un braucām mājās - dušā neviens nebijām bijuši jau 2 dienas, tādēļ baigi ilgi ar vairs nebija vēlmes aizčiloties.. :) Mājās tikuši nomazgājāmies un tad jau sākās ilgi gaidītā ielas ballīte. Svena ģimene un viņu kaimiņi reizi gadā taisa kopīgu ballīti pagalmā. Pārsvarā gan tur bija vecāki ļaudis, taču tas neliedza mums izklaidēties. Interesantākie momenti bija Svena un Filipa dueta uzstāšanās un Šveices armijas ieroču apskate.. Filips spēlēja flautu un pēc tam dūdas un Svens viņam improvizējot piespēlēja bungas (laikam Conga drum). 
Savukārt ar ieročiem bija tā, ka izrādījās, ka Šveicē pēc armijas var paturēt savu ieroci tādēļ Filipa ģimenei pagraba mētājās veseli 5 dažādi ieroči - daži bija super veci pat ar durkļiem garā un daži jau stipri moderni. Un vēl interesants fakts par Šveices drošības standartiem - katrā mājā agrak bija jābūt bumbu patversmei, tagad drīkst izmantot arī ciemata publiskās bumbu patversmes. Svens mums parādīja savējo, kas gan tagad darbojas tikai kā parasts pagrabs.Svētdiena. Es kā jau vienmēr piecēlos pirmais un izdomāju, ka jāpabeidz sava līdzpaņemtā grāmata, kad to biju izdarījis nolēmu pievienoties vietējiem un novākt ballītes vietu (telti, galdus..). Tā arī izdarīju un kaut ko nedaudz arī piepalīdzēju, bija gan nelielas problēmas ar kontaktēšanos un iestāštīšanu viņiem, ka tiešām gribu palīdzēt un, ka man nav ko darīt! Ar vācu valodu man kā zināms diezgan vāji, un viņiem ar angļu apmēram tāpat.. :) Nākamais piecēlās Svens un tad mēs ar viņu uzspēlējām atkal Magic - šoreiz 1-1. Tam sekoja superīgas brokastis ar ģimeni un kādu 5 veidu sieri. Es pat nogaršoju sapelējušo sieru un centos īpaši nešķobīties! :p
Šodienas plānā brauciens uz melno ezeru (Schwarzsee) - kad nonākam tur, tad Svens atcerās, ka tam tieši blakus ir diezgan smuks ūdenskritums. Tad nu sākām ar tā apskati - ļoti klusa mierīga vietiņa un skaists, kādus 10m augsts ūdenskritums. Tur nedaudz pačilojām un uzbūvējām savu akmeņu kaudzi un šļakstījāmies ar ūdeni kā mazi bērni. :) Apgājām ezeram, kur notika kaut kādas bērnu airēšanas sacensības un devāmies tālāk. Doma bija braukt uz kautkādu kalnu, kur var ar skrejriteņiem nesties lejā no kalna, taču plāni mainījās un aizbraucām uz top of the World (tā es to nodēvēju (: ). Tas bija kalna gals, kur Svena vectēvs bija pavadījis bērnību ganot lopus. No turienes pavērās ļoti skaists skats un varēja redzēt ļoti tālu. Bet pat pašā kalna galā bija pilns ar govīm ar zvaniem kaklā, kas nedaudz traucēja mierīgo noskaņojumu. Vakarā Svena vecāki mūs cienāja ar nākamo tradicionālo Šveiciešu ēdienu - Raclette. Šeit katram savs šķīvis uz kura uzliek pāris kartupeļus un tad mazā panniņā katrs sev saliek ko grib - parasti siers, nedaudz gaļa, sīpoli utt un uzsilda viņu un tad pārlej pāri kartupeļiem. Šis man garšoja daudz labāk kā Fondu. :) Vakara noslēgumā uzspēlējām spēli ar nosaukumu brändi dog, kas izrādījās ļoti interesanta. Uzspēlējām, iedzērām un principā mūsu ceļojums jau galā - vēl tikai ceļš uz Ženēvu un cerams paspēsim nedaudz arī to apskatīt...Pirmdiena.Brauciens uz Ženēvu pagāja visai ātri, visu ceļu runājos ar Svenu pārsvarā par Šveici un Latviju. Tobijs kā vienmēr gulēja, bet Ilze laikam bija dziļās pārdomās un klusēja aizmugurē.. :) Pirmais šoks Ženēvā bija, kad centrā mēģinot atrast, kur noparkoties uzdūrāmies uz prostitūtu kvartāla. Vesela čupa ar viņām pat 10os (!!) no rīta! Apskatījam slaveno 140 metrus augsto strūklaku ezera vidū un tad izgājām caur vecpilsētu. Šī pilsēta man atstāja ļoti patīkamu iespaidu - salīdzinoši mierīga, bet skaista. Tad jau arī bija laiks doties uz lidostu, kas izrādījās pavisam tuvu centram - kādu 5min brauciens. Pa ceļam piestājām izspēlēt pēdējo kāršu maču un apēst līdz paņemtās siermaizes. Tā nu mūsu ceļojums bija galā.. Uz atsveicināšanos nodziedājām un nofilmējām mūsu Korejas dziesmu: I...You...Love... very exciting! :D
Thursday, July 22, 2010
Ceturtdiena - 2.nometnes diena Yeosu
Šī diena izskatījās ļoti daudzsološa pēc programmas, jo ieplānots mācīties pagatavot mums visiem mīļo Kimchi, braukt uz dubļu peļķi (mudflats) un vakarā vēl iemācīties korejiešu pop dejas (K-pop dances). Sākām ar Korean food experience - no sākuma mācījāmies taisīt Kimchi, pēc tam Bibimbap. Iedeva mums bļodu ar marinētiem kāpostiem, sarkanos piparus un vēl kaut kādas garšvielas ar domu, ka varam pēc saviem ieskatiem taisīt.. Mēs tā baigi aktīvi nepiedalijāmies, taču bijām aktīvi ar bildēšanos un izlikšanos, ka taisam un ka tas mums patīk! :) Dullais Afiks (Austrāļu čalītis) uzņēmās līdera lomu un ļoti aktīvi piedalījās Kimchi taisīšanā. Viņš arī sabēra klāt pilnīgi visus sarkanos piparus, kas mums bija - tas tiešām bija ļoti daudz. Es noteikti negribētu to mēģināt ieēst. un labi, ka tas nebija jādara! :) Kad Kimchi bija galā tad sāka taisīt Bibimbapu - tas principā ir vienkārši daudz dažādu dārzeņu un rīsu sajaukums. Mēs gan sēdējām ēnā un samācijām mūsu nigēriešu, vāciešu, ukraiņu un slovāku draugiem spēlēt duraku. Vēl bija cerība atrast basketbola bumbu tuvējos veikalos, jo bijām bariņš puišu, kam bija izbesījis nekustīgais dzīvesveids un tuvumā bija laukums.. Taču diemžēl neatradām.. :( Interesanti bija, ka šajā dienā mūs filmēja vairākas vietējās lielākās televīzijas un dažus saintervēja. Njā, un vēl filmēja kā mēs ēdām Bibimbapu, kurš mums riebās, taču mēs meistarīgi tēlojām, ka mums tas patīk! :D
Pēc pusdienām nākamā pietura mudfalts (dubļu placis). Ideja tāda, ka uzvilksim speciālas čībiņas, kurās nevar pārdurt kājas uz gliemežvākiem un iesim rakāties dubļos un meklēt zivis. Reāli, protams, visiem bija skaidrs, ka būs kārtīga šmulēšanās un dubļu cīņas un tas arī viss! :D Kopuma kāda trešdaļa cilvēku ielīda dubļos, no maniem labākajiem čomiem gan laikam neviens.. Es uzreiz gāju bez krekla un peldšortos - biju gatavs cīņām. Tā arī izcīnījāmies, galvenokārt ar Austrālietēm - viņas bija visaktīvākās.. Vēl es paspēju 2 cilvēkus izglābt - dažviet dubļi bija tik dziļi, ka kāja līdz celim iekšā un nevar dabūt laukā. Tā nu es viņiem izpalīdzēju.. Kopumā superīgs pasākums, vienīgi dušošanās pēc tam milzīgas rindas un tikai auksts ūdens knapā strūkliņā... Normālu dušu varam gaidīt tikai vakarā ap 11iem... :)
Pēc dubļu cīņām devāmies uz galveno nometnes norises vietu, kur paredzēts mācīties K-pop dejas. Man bija cerība, ka tas varētu būt diezgan interesanti, taču izrādījās, ka es galīgi netiku galā ar tām kustībām un ātrumu kādā viņas bija jāapgūst. :) Tā es ātri sāku pārvirzīties uz maliņu un izvairīties no dejošanas.. Izdomāju, ka jāiziet ārā pastaigāt pa teritoriju.. Aizgāju līdz basketbola laukumiem un tur bija viens vietējais kurš mētāja bumbu. Tā es viņam piebiedrojos - baigi forši pēc vairāk kā nedēļas dzīvošanas bez sportiskām aktivitātēm! Pēcāk atnāca vēl kaut kādi vietējie čalīši un mēs pāris minūtes uzspēlējām 2 pret 2. Un tad atnāca mūsu grupas vadītāja un pasauca mani atpakaļ iekšā.. Tā arī visu to vakaru čilojām tur pa halli.. Visu laiku kaut kas it kā notika, bet reāli bija bezdarbība.. Tie, kas bija vislabāk tikuši galā ar K-Pop tie trennējās nākamās dienas Festivāla atklāšanai, kur viņiem uzstāšanās. Visu vakaru tika drillētas 2 dziesmas, no kurām vislabāk atmiņā iesēdās "Sorry, sorry, sorry, sorry". Ta jau forša dziesma, reāli vilka uz dejošanu, nu ja ne dejošanu tad mīcīšanos un kustēšanos uz vietas. :) Uz pašu vakaru uzzinājām, ka var pieteikties hanbok fashion shovam, kas arī notiks festivāla atklāšanas ietvaros. Hanboki ir korejiešu nacionālie apģērbi. Man izdevās veiksmīgi pieteikties manuprāt viskrutākajam tērpam - būšu ģenerālis spožās bruņās un kažokādas apmetnī. :D
Kā viemēr mājās tikām ap 11iem - uzreiz dušā un tālāk uz veikalu pēc iedzeramā un snekiem... Šoreiz plāns iet uz mūsu hoteļa jumta - vakar tur cilvēkiem foršs tusiņš bijis + labs skats. Tā arī izdarījām. Tur nočilojām savā bariņā līdz kādiem 3iem-4iem - spēlējām kārtis un citas stulbas spēles ka arī vienkārši bazarējām. Man tur kaut kā sanāca pagarāka saruna ar vienu igauņu meiteni, bet nothing special.. :)
Pēc pusdienām nākamā pietura mudfalts (dubļu placis). Ideja tāda, ka uzvilksim speciālas čībiņas, kurās nevar pārdurt kājas uz gliemežvākiem un iesim rakāties dubļos un meklēt zivis. Reāli, protams, visiem bija skaidrs, ka būs kārtīga šmulēšanās un dubļu cīņas un tas arī viss! :D Kopuma kāda trešdaļa cilvēku ielīda dubļos, no maniem labākajiem čomiem gan laikam neviens.. Es uzreiz gāju bez krekla un peldšortos - biju gatavs cīņām. Tā arī izcīnījāmies, galvenokārt ar Austrālietēm - viņas bija visaktīvākās.. Vēl es paspēju 2 cilvēkus izglābt - dažviet dubļi bija tik dziļi, ka kāja līdz celim iekšā un nevar dabūt laukā. Tā nu es viņiem izpalīdzēju.. Kopumā superīgs pasākums, vienīgi dušošanās pēc tam milzīgas rindas un tikai auksts ūdens knapā strūkliņā... Normālu dušu varam gaidīt tikai vakarā ap 11iem... :)
Pēc dubļu cīņām devāmies uz galveno nometnes norises vietu, kur paredzēts mācīties K-pop dejas. Man bija cerība, ka tas varētu būt diezgan interesanti, taču izrādījās, ka es galīgi netiku galā ar tām kustībām un ātrumu kādā viņas bija jāapgūst. :) Tā es ātri sāku pārvirzīties uz maliņu un izvairīties no dejošanas.. Izdomāju, ka jāiziet ārā pastaigāt pa teritoriju.. Aizgāju līdz basketbola laukumiem un tur bija viens vietējais kurš mētāja bumbu. Tā es viņam piebiedrojos - baigi forši pēc vairāk kā nedēļas dzīvošanas bez sportiskām aktivitātēm! Pēcāk atnāca vēl kaut kādi vietējie čalīši un mēs pāris minūtes uzspēlējām 2 pret 2. Un tad atnāca mūsu grupas vadītāja un pasauca mani atpakaļ iekšā.. Tā arī visu to vakaru čilojām tur pa halli.. Visu laiku kaut kas it kā notika, bet reāli bija bezdarbība.. Tie, kas bija vislabāk tikuši galā ar K-Pop tie trennējās nākamās dienas Festivāla atklāšanai, kur viņiem uzstāšanās. Visu vakaru tika drillētas 2 dziesmas, no kurām vislabāk atmiņā iesēdās "Sorry, sorry, sorry, sorry". Ta jau forša dziesma, reāli vilka uz dejošanu, nu ja ne dejošanu tad mīcīšanos un kustēšanos uz vietas. :) Uz pašu vakaru uzzinājām, ka var pieteikties hanbok fashion shovam, kas arī notiks festivāla atklāšanas ietvaros. Hanboki ir korejiešu nacionālie apģērbi. Man izdevās veiksmīgi pieteikties manuprāt viskrutākajam tērpam - būšu ģenerālis spožās bruņās un kažokādas apmetnī. :D
Kā viemēr mājās tikām ap 11iem - uzreiz dušā un tālāk uz veikalu pēc iedzeramā un snekiem... Šoreiz plāns iet uz mūsu hoteļa jumta - vakar tur cilvēkiem foršs tusiņš bijis + labs skats. Tā arī izdarījām. Tur nočilojām savā bariņā līdz kādiem 3iem-4iem - spēlējām kārtis un citas stulbas spēles ka arī vienkārši bazarējām. Man tur kaut kā sanāca pagarāka saruna ar vienu igauņu meiteni, bet nothing special.. :)
Wednesday, July 21, 2010
Trešdiena - pirmā diena Yeosu
Ceļamies astoņos un sataisamies, jātiekas pus8 pie autobusiem lejā uz ielas.Protams, tā kā esam >300 cilvēkiem tad tas viss nenotiek ne maz tik raiti un labi ja izbraucam ap 9 - un, protams, tā tas notiks pēc tam katru rītu... :)
Tā nu ar 9 autobusiem tiekam aiztransportēti uz nometnes galveno norises vietu - diezgan paliels sporta komplekss. Mums visa galvenā darīšanās turpmākās pāris dienas būs tādā kāsporta zālē lielā. Viss iesākas ar atklāšanas ceremoniju, kur pastāsta par nometni un aptuveno norises plānu un uzdevumiem. Tas tiek noslēgts ar patizlu recreation pusstundu, ko vadīja kaut kāds korejietis, kas švaki runāja angliski. Bet nu galā tikām - uzspēlējām kaut kādas spēles un izkustējāmies. Pēc tam sākās darbs grupās pie bloga.. Mans inputs bija komandas nosaukuma izdomāšana. :D Interesanti, ka par labāko blogu nometnes beigās dabūšot miljons wonus, kas ir aptuveni 450 Ls uz ~25 cilvēkiem katrā grupā. Tas gan mūs lielāko daļu īpaši neienteresēja un mēs vienkārši čilojām un iepazināmies savā starpā. :)
Pusdienās saprotam ar kādu ēdienu būs jārēķinās turpmāk katru dienu.. Galvenokārt tie būs pliki rīsi un kimči. Labais. :D Pēc pusdienām mūs aizveda izbraucienā ar kuģīti pa jūru. Kādas 4 stundas laikam kopā braucām pa jūru. A viņiem tur daudz saliņas un tā, tādēļ nebij tāda sajūta, ka kaut kur tālu būtu aizbraukuši. No sākuma jau izbrauciens bija foršs un visi baigi gar bortiem skatījās riņķī, taču par ilgu - liela daļa sāka gulēt, pārējie vienkārši socializēties. Ā - un protams nereāls karstums iekšpusē un vēl arī pāris cilvēki ar jūras slimibu. :)
Pēc kuģīšiem mūs veda lielajās oficiālajās vakariņās, kur piedalījās arī pilsētas galva un laikam arī citi svarīgi cilvēki.. Taču pirms tam mūs ieveda izstādē par Yeosu 2012 izstādi. Nereālākie projekti no kā gandrīz nekas vēl nav iesākts - interesanti vai viņi paspēs. :) Es gan īsti netiku tālāk par 2. telpu, jo kaut kā baigi panesās saruna ar Ammu - diskutējām dzeramā ūdens problēmas pasaulē. Ammu mums tāda zaļi domājoša.Bet nu viņai tik rēcīgs tas indiešu akcents, ka pat runājot par nopietnām lietām visu laiku bija jārēc. :D Nu jā, kopumā baigi rēcīga diskusija bija. Tātad par tām vakariņām. Tā kaut kāda ūber smalka vieta skaitījās. Sasēdināja pa galdiņiem, kaut kādas oficiālās sarunas un tā. Ēdiens ļoti ļoti garšīgs un daudz un milīga izvēle - sākot ar korejiešu brīnumiem un beidzot ar picām un hamburgeriem. Bija labi pacentušies mūsu korejieši. :) Bet nu tas milzīgais cilvēku bars! Nereāli! Pie zviedru galda... Rēcīgi bija, ka pēc tam laukā iepazinos ar mūsu krievietēm divām, kas izskatījās ļoti pēc čaka ielas meitenēm. :D Nu protams nebija, bet tas ģērbšanās stils - nereāli! :D Biški parunājos krieviski, jo viņai bija problēmas ar izteikšanos angliski.. Un Pols tur mēģināja koļīties un man bija nedaudz jātulko. :D
Pēc vakariņām atkal uz mūsu sporta kompleksu un tur kaut kādas grupu tikšanās un principā vienkārša dirnēšana un socializēšanās līdz 11iem. Mums tā beigās bija katru dienu - viss saplānots no pus8 līdz 11, taču liela daļa laika vienkārša dirnēšana un gaidīšana. Nu nebija jau tik slikti,jo cilvēku daudz un interesanti! :)
Kad beidzot tiekam līd viesnīcai visiem plāns skaidrs - ātri nomazgāties un iet iedzert. :) Tipa tur baigi sarunājām kas ar ko kopā ies čilot, taču reāli tas bija sarežģīti.Telefonu nav, īsti neinam kurā viesnīcā kurā numuriņā katrs dzīvo... Reāli vienkārši savācāmies bariņš, paņēmām veikalā dzērienus un aizgājām čilot. :) Neko īpašu nedarījām, vienkārši sēdējām, iedzērām un pļāpājām līdz kādiem 3iem-4iem...
Tā nu ar 9 autobusiem tiekam aiztransportēti uz nometnes galveno norises vietu - diezgan paliels sporta komplekss. Mums visa galvenā darīšanās turpmākās pāris dienas būs tādā kāsporta zālē lielā. Viss iesākas ar atklāšanas ceremoniju, kur pastāsta par nometni un aptuveno norises plānu un uzdevumiem. Tas tiek noslēgts ar patizlu recreation pusstundu, ko vadīja kaut kāds korejietis, kas švaki runāja angliski. Bet nu galā tikām - uzspēlējām kaut kādas spēles un izkustējāmies. Pēc tam sākās darbs grupās pie bloga.. Mans inputs bija komandas nosaukuma izdomāšana. :D Interesanti, ka par labāko blogu nometnes beigās dabūšot miljons wonus, kas ir aptuveni 450 Ls uz ~25 cilvēkiem katrā grupā. Tas gan mūs lielāko daļu īpaši neienteresēja un mēs vienkārši čilojām un iepazināmies savā starpā. :)
Pusdienās saprotam ar kādu ēdienu būs jārēķinās turpmāk katru dienu.. Galvenokārt tie būs pliki rīsi un kimči. Labais. :D Pēc pusdienām mūs aizveda izbraucienā ar kuģīti pa jūru. Kādas 4 stundas laikam kopā braucām pa jūru. A viņiem tur daudz saliņas un tā, tādēļ nebij tāda sajūta, ka kaut kur tālu būtu aizbraukuši. No sākuma jau izbrauciens bija foršs un visi baigi gar bortiem skatījās riņķī, taču par ilgu - liela daļa sāka gulēt, pārējie vienkārši socializēties. Ā - un protams nereāls karstums iekšpusē un vēl arī pāris cilvēki ar jūras slimibu. :)
Pēc kuģīšiem mūs veda lielajās oficiālajās vakariņās, kur piedalījās arī pilsētas galva un laikam arī citi svarīgi cilvēki.. Taču pirms tam mūs ieveda izstādē par Yeosu 2012 izstādi. Nereālākie projekti no kā gandrīz nekas vēl nav iesākts - interesanti vai viņi paspēs. :) Es gan īsti netiku tālāk par 2. telpu, jo kaut kā baigi panesās saruna ar Ammu - diskutējām dzeramā ūdens problēmas pasaulē. Ammu mums tāda zaļi domājoša.Bet nu viņai tik rēcīgs tas indiešu akcents, ka pat runājot par nopietnām lietām visu laiku bija jārēc. :D Nu jā, kopumā baigi rēcīga diskusija bija. Tātad par tām vakariņām. Tā kaut kāda ūber smalka vieta skaitījās. Sasēdināja pa galdiņiem, kaut kādas oficiālās sarunas un tā. Ēdiens ļoti ļoti garšīgs un daudz un milīga izvēle - sākot ar korejiešu brīnumiem un beidzot ar picām un hamburgeriem. Bija labi pacentušies mūsu korejieši. :) Bet nu tas milzīgais cilvēku bars! Nereāli! Pie zviedru galda... Rēcīgi bija, ka pēc tam laukā iepazinos ar mūsu krievietēm divām, kas izskatījās ļoti pēc čaka ielas meitenēm. :D Nu protams nebija, bet tas ģērbšanās stils - nereāli! :D Biški parunājos krieviski, jo viņai bija problēmas ar izteikšanos angliski.. Un Pols tur mēģināja koļīties un man bija nedaudz jātulko. :D
Pēc vakariņām atkal uz mūsu sporta kompleksu un tur kaut kādas grupu tikšanās un principā vienkārša dirnēšana un socializēšanās līdz 11iem. Mums tā beigās bija katru dienu - viss saplānots no pus8 līdz 11, taču liela daļa laika vienkārša dirnēšana un gaidīšana. Nu nebija jau tik slikti,jo cilvēku daudz un interesanti! :)
Kad beidzot tiekam līd viesnīcai visiem plāns skaidrs - ātri nomazgāties un iet iedzert. :) Tipa tur baigi sarunājām kas ar ko kopā ies čilot, taču reāli tas bija sarežģīti.Telefonu nav, īsti neinam kurā viesnīcā kurā numuriņā katrs dzīvo... Reāli vienkārši savācāmies bariņš, paņēmām veikalā dzērienus un aizgājām čilot. :) Neko īpašu nedarījām, vienkārši sēdējām, iedzērām un pļāpājām līdz kādiem 3iem-4iem...
Tuesday, July 20, 2010
Otrdiena - braucam uz Yeosu
Sākam pierast pie maz stundu gulēšanas un celšanās septiņos.... Paēdam brokastis, sapaunājamies un braucam tūrē pa Seulu - 3 apskates objekti. No rīta gaidot sakāpšanu autobusos sapazīstos ar Igauņu meiteni un tā nu autobusā arī sasēžamies tuvumā, pirmspēdējā rindā. Veiksmīgā kārtā pēdējo rindu ieņem (kā vēlāk izrādījās) gandrīz visi foršākie cilvēki - Latika, Afa, Afiqs un Pauls. Iesākumā aizbraucam uz ICI ofisu, kur mums iedod uzmērīt korejiešu nacionālos apģērbus - Hambukus. Protams, sabildējāmies.. :) Nākamais apskates objekts bija viena no izbijušo karaļu palasēm, tur nedaudz pastaigājāmies, parunājos ar Kristi un iepazinos ar itāļu meitenēm,kuras ļoti apšaubāmi runāja angļu valodā. :) Pēdējāpietura bija templis, kur kā reiz notika lūgšanas. Vislabāk no visa tā pasākuma mani iefascinēja dziesma,ko viņi tur dziedāja. Laba melodija - pat dejot sagribējās.
Dienas turpinājumā 6 stundu brauciens uz Yeosu, pa ceļam gan uzjautrinājāmies, gan pagulējām, gan mūziku paklausījāmies. Yeosu uzreiz mūs sapazīstināja ar mūsu badijiem. Katram pa mazam korejiešu čubrikam - mans 18 gadīgais (pēc eiropiešu vecuma 17) čalītis pat bija viens no lielākajiem, mācēja runāt angliski - kopumā bija ok. Vispār diezgan interesanti - kopā ap 350 jauniešiem. Labs bariņs. Skaņa tajā telpā bija kā bišu pūznī! :) Pirms došanās pa viesnīcām visiem izdalīja slavenos oranžos krekliņus, kas izrādījās neiztrūkstoša sastāvdaļa turpmākās nedēļas laikā (un attiecīgi arī pilnīgi visās bildēs).
Mani salika istabiņā ar Borisu no Slovākijas, lādzīgs 22gadīgs čalītis.. Vienīgi mūs jau pirmajā vakarā konkrēti apčakarēja. No sākuma ierādīja jauku numuriņu un tad lika pārvākties uz pustumšu neomulīgu istabu citā viesnīcā, kur smirdēja un bija jāguļ uz grīdas kopā ar vēl 2 korejiešiem.. Nu nekas.. Beigās izrādījās, ka tāpat istabā pavadījām labi ja 4 stundas diennaktī un tās pašas pilnīgā atrubonā. :)
Kad bijām iekārtojušies savā superīgajā istabiņā, nolēmām ar Ilzi iziet pastaigāties un nobaudīt pāris pudeles rīsu vīna. Tā mēs mierīgi pasēdējām un dalījāmies pirmās dienas iespaidos par cilvēkiem un lietām...
Dienas turpinājumā 6 stundu brauciens uz Yeosu, pa ceļam gan uzjautrinājāmies, gan pagulējām, gan mūziku paklausījāmies. Yeosu uzreiz mūs sapazīstināja ar mūsu badijiem. Katram pa mazam korejiešu čubrikam - mans 18 gadīgais (pēc eiropiešu vecuma 17) čalītis pat bija viens no lielākajiem, mācēja runāt angliski - kopumā bija ok. Vispār diezgan interesanti - kopā ap 350 jauniešiem. Labs bariņs. Skaņa tajā telpā bija kā bišu pūznī! :) Pirms došanās pa viesnīcām visiem izdalīja slavenos oranžos krekliņus, kas izrādījās neiztrūkstoša sastāvdaļa turpmākās nedēļas laikā (un attiecīgi arī pilnīgi visās bildēs).
Mani salika istabiņā ar Borisu no Slovākijas, lādzīgs 22gadīgs čalītis.. Vienīgi mūs jau pirmajā vakarā konkrēti apčakarēja. No sākuma ierādīja jauku numuriņu un tad lika pārvākties uz pustumšu neomulīgu istabu citā viesnīcā, kur smirdēja un bija jāguļ uz grīdas kopā ar vēl 2 korejiešiem.. Nu nekas.. Beigās izrādījās, ka tāpat istabā pavadījām labi ja 4 stundas diennaktī un tās pašas pilnīgā atrubonā. :)
Kad bijām iekārtojušies savā superīgajā istabiņā, nolēmām ar Ilzi iziet pastaigāties un nobaudīt pāris pudeles rīsu vīna. Tā mēs mierīgi pasēdējām un dalījāmies pirmās dienas iespaidos par cilvēkiem un lietām...
Monday, July 19, 2010
Pirmdiena - tiekamies ar citiem dalībniekiem
Pirmās dienas vakarpusē mums paredzēts satikt pārējos nometnes dalībniekus hostelī nedaudz ārā no Seulas. Jau no rīta aizbraucam uz turieni, atstājam mantas un dodamies pastaigā pa tuvējo apkārtni. Pastaigājām pa parciņu, bijām atkal patīkami pārsteigti tur redzēt ļoti daudzos trenažierus. Visu laiku māca doma, ka jāizdomā kā tādus ieviest Latvijā pa eiropas naudu, bet līdz galam nedadomāju. :) Protams paspējām arī nedaudz apmaldīties, bet nu nekas jau nopietns - vienkārši nācās cilvēkiem prasīt ceļu.Nu, protams, arī pirmais (un kā izrādījās vienīgais) konflikts ar Ilzi korejā. Beigu beigās atradām hosteli, nomazgājāmies un bijām gatavi iepazīties ar citiem biedriem.
Pirmajā vakarā arī paveicu savu lielāko nometnes kļūdu: manā istabiņā bija ielikts Kazahu puika. Es gribēdams būt foršs čalis ar šo iepazinos, pastāstīju, ka esmu bijis Kazahstānā un tā... Izrādījās, ka čalītis ir diezgan uzbāzīgs un turpmāk ļoti izmantoja to, ka es māku nedaudz runāt krieviski un centās būt mans labākais draugs. Funny, funny. :)
Iesākām vakaru ar kāršu partiju ar Ilzi, garāmejošie diezgan ātri gribēja ar mums sadraudzēties un tā nu mēs amerikāņiem mācijām spēlēt duraku. Viens no amerikāņiem izrādījās, ka nedaudz māk latviski, jo viņa vecmāmiņa ir latviete. Ar to čalīti arī beigās nopļāpāju lielāko daļu vakara. Pārsteidzošs izrādījās fakts, ka tur vesels bars amerikāņu ir misionāri.
Pirmajā vakarā arī paveicu savu lielāko nometnes kļūdu: manā istabiņā bija ielikts Kazahu puika. Es gribēdams būt foršs čalis ar šo iepazinos, pastāstīju, ka esmu bijis Kazahstānā un tā... Izrādījās, ka čalītis ir diezgan uzbāzīgs un turpmāk ļoti izmantoja to, ka es māku nedaudz runāt krieviski un centās būt mans labākais draugs. Funny, funny. :)
Iesākām vakaru ar kāršu partiju ar Ilzi, garāmejošie diezgan ātri gribēja ar mums sadraudzēties un tā nu mēs amerikāņiem mācijām spēlēt duraku. Viens no amerikāņiem izrādījās, ka nedaudz māk latviski, jo viņa vecmāmiņa ir latviete. Ar to čalīti arī beigās nopļāpāju lielāko daļu vakara. Pārsteidzošs izrādījās fakts, ka tur vesels bars amerikāņu ir misionāri.
Sunday, July 18, 2010
Otraa diena Korejaa
Sodien satikaamies ar kursabiedru Viktoru, kursh sheit dziivo jau 2. gadu - maaciijaas MBA un tagad straadaa. Vinsh mums sodien visu izraadiija un daudz pastaastiija par Koreju un korejieshiem. Interesantaakais dienas fakts bija tas, ka Samsung sastaada 20% no Korejas IKP. Turpinam eest tradicionaalos korejieshu eedienus.
Vakar iepirkaam divus dazhaadus vieteejos alkoholiskos kokteiljus - briesmiigi!
Vakar vakaraa atnaakot no pastaigas pa Hongik university apkaartni, kas slavena ar daudzajaam tusinju vietaam satikaam savas istabas biedrenes hostelii. Divas Jaunzeelandietes. Abas sheit atbraukushas maaciit anglju valodu - kas ir interesanti - izgliitiiba vinjaam ir pilniigi nesaistiita ar maaciishanu. Ljoti jautri apspriedaam dazhaadas kultuuru dazhaadiibas, tachu interesantaakais likaas tas, ka apskatot kur kartee atrodas Jaunzēlande šķiet, ka no Latvijas taa vareetu buut viena no taalaakajaam apdziivotajaam vietaam Pasaulee (mājās veicu nelielu researchu un atklāju, ka tiešām Jaunzēlande laikam ir tālākā apdzīvotā vieta no Latvijas - ~17000km (apkārt Pasaulei pa ekvatoru ir 40705km)). Burtiski globusa otraa galaa. :)
Vakar iepirkaam divus dazhaadus vieteejos alkoholiskos kokteiljus - briesmiigi!
Vakar vakaraa atnaakot no pastaigas pa Hongik university apkaartni, kas slavena ar daudzajaam tusinju vietaam satikaam savas istabas biedrenes hostelii. Divas Jaunzeelandietes. Abas sheit atbraukushas maaciit anglju valodu - kas ir interesanti - izgliitiiba vinjaam ir pilniigi nesaistiita ar maaciishanu. Ljoti jautri apspriedaam dazhaadas kultuuru dazhaadiibas, tachu interesantaakais likaas tas, ka apskatot kur kartee atrodas Jaunzēlande šķiet, ka no Latvijas taa vareetu buut viena no taalaakajaam apdziivotajaam vietaam Pasaulee (mājās veicu nelielu researchu un atklāju, ka tiešām Jaunzēlande laikam ir tālākā apdzīvotā vieta no Latvijas - ~17000km (apkārt Pasaulei pa ekvatoru ir 40705km)). Burtiski globusa otraa galaa. :)
Saturday, July 17, 2010
Brauciens uz Yeousu jaunieshu nometni (1.dalja)
Tikko ar Ilzi esam ieradushies Seulaa un atradushi hosteli. Atbraucaam paarsteidzoshi vienkaarshi un 10,5h lidojums pagaaja nemanot, jo Lufthansas serviss izraadaas ir ljoti jauks - uzcienaa arii ar viinu un viskiju, ko mees protams izmantojaam. :)
Ierodoties Seulaa liist lietus, tachu autobusaa mums shoferis iedod lietussargu - ar visu to diezgan labi izmirkaam un arii mantas izmeerceejaam. Labi, ka mums ir tikai rokas bagazha - tas atvieglo parvietoshanos. Seulaa uzreiz atradaam nometnes organizetajus, kas mums ieteica paaris variantus, kur palikt pa nakti - mes protams izvelejamies, to pilsetas dalju kur notiekot visvairaak tusinju. :) Paspeejaam arii jau uzeest tradicionaalas korejieshu pusdienas - zaali (burtiskaa noziimee) ar uz ogleem grilleetu galju.
Ierodoties Seulaa liist lietus, tachu autobusaa mums shoferis iedod lietussargu - ar visu to diezgan labi izmirkaam un arii mantas izmeerceejaam. Labi, ka mums ir tikai rokas bagazha - tas atvieglo parvietoshanos. Seulaa uzreiz atradaam nometnes organizetajus, kas mums ieteica paaris variantus, kur palikt pa nakti - mes protams izvelejamies, to pilsetas dalju kur notiekot visvairaak tusinju. :) Paspeejaam arii jau uzeest tradicionaalas korejieshu pusdienas - zaali (burtiskaa noziimee) ar uz ogleem grilleetu galju.
Monday, March 15, 2010
Ja mērķis ir skaidrs, to sasniegt vieglāk (intervija Kurzemniekam)
Kuldīdznieks Jānis Stukuls 2008. gadā absolvēja prestižo Rīgas Ekonomikas augstskolu (REA) un pašreiz strādā par akciju analītiķi Parex bankas meitas uzņēmumā Parex Asset Management Rīgā, kas ir aktīvu pārvaldes kompānija.
Jāni raksturo milzīga mērķtiecība, kas iet roku rokā ar pašapziņu un apņēmību piepildīt savus sapņus, kā arī savdabīgs patriotisms. Jānis Draugos par sevi saka – Failure is not an option*, un, klausoties viņā, tā vien šķiet, ka tā ir balta patiesība.
Nešaubīties, bet rīkoties
Jānis stāsta, ka, mācoties Kuldīgas Centra vidusskolā, sapratis – viņš vēlas studēt kaut ko saistītu ar ekonomiku un uzņēmējdarbību. Painteresējoties par iespējām Latvijā iegūt augstāko izglītību šajā nozarē, kuldīdznieks secinājis, ka REA būtu vislabākā vieta. Puiša alternatīva esot bijusi Ventspils Augstskola. Tomēr Jānis mudina jauniešus, kas vēlas studēt REA, bet nav pārliecināti par savām spējām, nebaidīties un pieteikties pat tad, ja uzskata, ka sekmes nav gana labas, jo arī pats savulaik tāpat esot šaubījies, vai tiks uzņemts šajā mācību iestādē.
Svarīga matemātika un angļu valoda
Kā var iestāties REA? Obligāti ir jānokārto centralizētais angļu valodas un matemātikas eksāmens, arī vidējai atzīmei sekmju izrakstā ir jābūt pēc iespējas augstākai. Šajā augstskolā matemātikas zināšanām ir īpaši liela nozīme, tādēļ eksāmenam jābūt noliktam vismaz B līmenī. Angļu valoda ir svarīga tādēļ, ka mācības notiek šajā valodā.
Tiem, kas vēlas studēt REA, augstskolā ir jāpiesakās līdz 10. maijam, vēl pirms centralizētajiem eksāmeniem. Pirmais solis ir uzrakstīt argumentētu eseju, pamatojot, kādēļ esat izvēlējies tieši šo augstskolu. Vēlāk, kad jau ir zināmi centralizēto eksāmenu rezultāti, labākie 400 pretendenti tiek uzaicināti uz iestājpārbaudījumiem matemātikā, loģikā un angļu valodā. Savukārt 200 labākajiem iestājpārbaudījumu kārtotājiem ir pārrunas jeb intervija, kas norisinās angliski. Jānis stāsta, ka intervijas tēmas var būt dažādas – no stāstīšanas par saviem hobijiem līdz viedoklim, kāda ir ekonomiskā situācija valstī.
Kad viņš pats vēl bija students, augstskolā visas bija budžeta vietas, taču situācija ir mainījusies, un pašreiz budžeta vietu skaits ir ļoti samazināts, un tikai mazai saujiņai no 115 studentiem tiek samaksātas mācības. Augstskola saviem studentiem piedāvā arī kopmītnes.
Kazahstānas pieredze
Studijas nav bijušas tās vieglākās, jo jāmācās daudz. Lai iegūtu bakalaura grādu, jāmācās trīs gadi – 3. kursa pirmais semestris ir mācību specializācija vai piedalīšanās apmaiņas programmā, otrs semestris tiek atvēlēts bakalaura darba izstrādei. Jānis 3. kursa otrajā pusē jau sāka strādāt par projekta vadītāju SIA Fresho un vairāk nekā gadu apvienoja darbu ar diplomdarba izstrādi.
Kā būtisku elementu viņš izceļ skolas piedāvāto apmaiņas programmu, kas ir ne tikai pluss pašai izglītībai, bet arī lielisks veids, kā iepazīt citu valsti, kultūru un cilvēkus. Jānis četrus mēnešus studēja Kazahstānā. „Dzīves pieredze, pavadot šo laiku citur, ir lielāks ieguvums nekā pašas studijas,” pārliecināts ir Jānis. „Apceļoju Āziju, biju gan Ķīnā, gan Uzbekistānā, gan arī Kazahstānā, kur bija daudz, ko redzēt. Savā ziņā Kazahstāna ir līdzīga Latvijai – tas pats post soviet** variants, tomēr tur pastāv vēl lielāka plaisa starp bagāto un nabadzīgo iedzīvotāju slāni. Latvijā vēl var izdalīt vidusslāni, bet Kazahstānā trūcīgo un bagāto iedzīvotāju īpatsvars ir spilgtāk pamanāms.”
Darbu atrod viegli
Pagājušajā vasarā Jānis strādājis dažādus gabaldarbus – piemēram, palīdzējis kādam uzņēmumam rakstīt projektus ES fondiem. Taču rudenī kuldīdznieks nolēma meklēt pastāvīgu darbu un to ātri vien atrada. Jautāts, vai tad ekonomiskās krīzes laikā Latvijā tik viegli varēja atrast labi samaksātu darbu, Jānis atbild, ka ar to problēmu neesot bijis. Arī lielākajai daļai bijušo kursa biedru ir labas darbavietas, citiem pat savi uzņēmumi. „Laikam jau REA diploms ir diezgan nozīmīgs pluss CV,” smaida Jānis. Dzirdētie nostāsti, ka, jau mācoties augstskolā, darba piedāvājumi skrienot pakaļ studentiem, liek jautāt, vai tā patiešām ir. Jānis dalās savā pieredzē: „Patiesībā – jā! E-pastā nāca dažādu gabaldarbu piedāvājumi, bija arī iespēja strādāt uzņēmumos, respektīvi, ja gribēju vēl papildus pelnīt naudu, iespēju netrūka.”
Uzņēmējdarbība Latvijā? Uz priekšu!
Jāņa amata tiešajos pienākumos darbavietā Parex Asset Management ietilpst izvērtēt dažādu publiski kotēto akciju sabiedrību akciju vērtību un sniegt atzinumu bankai, kuros uzņēmumos investēt un kuros ne. Prasu, lai Jānis pastāsta, kuru uzņēmumu akcijās pašlaik būtu visizdevīgāk ieguldīt naudu, bet akciju analītiķis atzīst, ka šādu informāciju viņš nedrīkst sniegt. „Pārsvarā es analizēju to Baltijas valstu uzņēmumu darbību, kuru akcijās mūsu bankai būtu vērts investēt.”
Jāņa mērķis, ko viņš izvirzīja, vēl mācoties augstskolā, bija pašam sava uzņēmuma izveide. „Protams, bija skaidrs, ka tas nenotiks uzreiz pēc studiju beigšanas, bet šis mērķis vēl aizvien man ir, ” domīgi nosaka puisis.
Kādu biznesu Jānis vēlētos izveidot? Iespējams, tas būs saistīts ar ražošanu, un, ja tā, tad, visticamāk, ārpus Rīgas, kur izmaksas ir zemākas. Jautāts, vai tas nozīmē, ka puiša plānos ir atgriezties Kuldīgā un darboties šeit, Jānis pasmaida un saka: „Ne tagad. Esmu jauns un domāju, ka tuvākajā nākotnē vēl noteikti gribēšu dzīvot Rīgā, taču, iespējams, kad apniks skriešana, atgriezīšos Kuldīgā. Patiesībā jau tētis vēlas, lai pēc gadiem iesaistos viņa kokapstrādes uzņēmuma vadībā, taču man gribas pašam izveidot savu biznesu, attīstot to no pašiem pamatiem.”
Pareiza ideja un starta kapitāls
„Protams, bieži vien mainīgā nodokļu politika atgrūž ārzemju investorus, taču es neredzu problēmu uzsākt biznesu. Pēc manām domām, galvenais ir pareiza ideja, ko vēlies ražot un kāpēc, un sākumkapitāla iegūšana,” pārliecināts Jānis. Latvijā ir dažas atbalsta programmas, kas motivē jaunos uzņēmējus veidot savu biznesu, piedaloties projektu konkursā un iegūstot sākumkapitālu iecerei. Piemēram, Atspēriens – Rīgas domes izsludināta grantu programma jauno uzņēmēju biznesa ideju realizācijai.
„Gribu piedalīties Latvijas ekonomikas attīstībā. Valstī ir nepieciešams attīstīt ražošanu, jo tā sekmē ekonomikas kopējo izaugsmi,” kuldīdznieks smejot stāsta, ka šādi izpaužoties viņa patriotiskā nostāja.
Jautāts, vai viņa iecerēs ir arī maģistra grāds, puisis atbild, ka pagaidām tas nav plānots, jo nav konkrētas jomas, kurā gribētu šo grādu iegūt: „Vienīgi, ja darbavietā man vajadzēs konkrētu grādu kādā nozarē, tad par to arī domāšu, taču pagaidām ar bakalaura izglītību darbā pilnīgi pietiek.”
Sports – sevis pilnveidošanai
Skolas laikā kuldīdznieks aktīvi spēlēja volejbolu un nodarbojās ar vieglatlētiku, vasarās brauca uz treniņnometnēm un brīvo laiku pavadīja lietderīgi – aktīvi sportojot. „Vispār esmu izmēģinājis gandrīz visu, pat spēlējis amerikāņu futbolu, kērlingu, badmintonu un frīsbiju, esmu mēģinājis arī kaitsērfingu,” stāsta Jānis. Šobrīd gan puisis regulāri spēlē tikai volejbolu.
Vai nav bijusi vēlme kļūt par profesionālu sportistu? „Es jau diezgan agri apzinājos, ka man sports ir vairāk sevis attīstīšanai, tādēļ arī centos izmēģināt visus sporta veidus, lai iegūtu daudzpusīgākas iemaņas,” atklāj Jānis.
Jautāts, vai studiju laikā Rīgā arī ir bijusi iespēja sportot, ne tikai saspringti mācīties, Jānis atbild, ka studijas mierīgi varot apvienot ar regulāru sportošanu un ka viņam tas esot pat ļoti palīdzējis: „Sportojot tiešām ir tāda sajūta, ka smadzenes atslēdzas no ikdienas problēmām, un pēc treniņiem vienmēr jūtos mentāli labi atpūties.”
Kā vēl Jānis mēdz pavadīt savu brīvo laiku? „Atpūšos dažādi, lai gan tuvāk sirdij ir aktīva atpūta – regulārie volejbola treniņi, dažreiz biljards, boulings, skvošs, galda futbols un kāds izbrauciens ar riteni,” uzskaita puisis. Piebilstot, ka ziemā un rudenī patīkot vakaros ar draugiem savākties kopā un uzspēlēt galda spēles.
* neizdošanās nav variants
** bijušās Padomju Savienības valstis
Intervēja Monta Bitiniece
Jāni raksturo milzīga mērķtiecība, kas iet roku rokā ar pašapziņu un apņēmību piepildīt savus sapņus, kā arī savdabīgs patriotisms. Jānis Draugos par sevi saka – Failure is not an option*, un, klausoties viņā, tā vien šķiet, ka tā ir balta patiesība.
Nešaubīties, bet rīkoties
Jānis stāsta, ka, mācoties Kuldīgas Centra vidusskolā, sapratis – viņš vēlas studēt kaut ko saistītu ar ekonomiku un uzņēmējdarbību. Painteresējoties par iespējām Latvijā iegūt augstāko izglītību šajā nozarē, kuldīdznieks secinājis, ka REA būtu vislabākā vieta. Puiša alternatīva esot bijusi Ventspils Augstskola. Tomēr Jānis mudina jauniešus, kas vēlas studēt REA, bet nav pārliecināti par savām spējām, nebaidīties un pieteikties pat tad, ja uzskata, ka sekmes nav gana labas, jo arī pats savulaik tāpat esot šaubījies, vai tiks uzņemts šajā mācību iestādē.
Svarīga matemātika un angļu valoda
Kā var iestāties REA? Obligāti ir jānokārto centralizētais angļu valodas un matemātikas eksāmens, arī vidējai atzīmei sekmju izrakstā ir jābūt pēc iespējas augstākai. Šajā augstskolā matemātikas zināšanām ir īpaši liela nozīme, tādēļ eksāmenam jābūt noliktam vismaz B līmenī. Angļu valoda ir svarīga tādēļ, ka mācības notiek šajā valodā.
Tiem, kas vēlas studēt REA, augstskolā ir jāpiesakās līdz 10. maijam, vēl pirms centralizētajiem eksāmeniem. Pirmais solis ir uzrakstīt argumentētu eseju, pamatojot, kādēļ esat izvēlējies tieši šo augstskolu. Vēlāk, kad jau ir zināmi centralizēto eksāmenu rezultāti, labākie 400 pretendenti tiek uzaicināti uz iestājpārbaudījumiem matemātikā, loģikā un angļu valodā. Savukārt 200 labākajiem iestājpārbaudījumu kārtotājiem ir pārrunas jeb intervija, kas norisinās angliski. Jānis stāsta, ka intervijas tēmas var būt dažādas – no stāstīšanas par saviem hobijiem līdz viedoklim, kāda ir ekonomiskā situācija valstī.
Kad viņš pats vēl bija students, augstskolā visas bija budžeta vietas, taču situācija ir mainījusies, un pašreiz budžeta vietu skaits ir ļoti samazināts, un tikai mazai saujiņai no 115 studentiem tiek samaksātas mācības. Augstskola saviem studentiem piedāvā arī kopmītnes.
Kazahstānas pieredze
Studijas nav bijušas tās vieglākās, jo jāmācās daudz. Lai iegūtu bakalaura grādu, jāmācās trīs gadi – 3. kursa pirmais semestris ir mācību specializācija vai piedalīšanās apmaiņas programmā, otrs semestris tiek atvēlēts bakalaura darba izstrādei. Jānis 3. kursa otrajā pusē jau sāka strādāt par projekta vadītāju SIA Fresho un vairāk nekā gadu apvienoja darbu ar diplomdarba izstrādi.
Kā būtisku elementu viņš izceļ skolas piedāvāto apmaiņas programmu, kas ir ne tikai pluss pašai izglītībai, bet arī lielisks veids, kā iepazīt citu valsti, kultūru un cilvēkus. Jānis četrus mēnešus studēja Kazahstānā. „Dzīves pieredze, pavadot šo laiku citur, ir lielāks ieguvums nekā pašas studijas,” pārliecināts ir Jānis. „Apceļoju Āziju, biju gan Ķīnā, gan Uzbekistānā, gan arī Kazahstānā, kur bija daudz, ko redzēt. Savā ziņā Kazahstāna ir līdzīga Latvijai – tas pats post soviet** variants, tomēr tur pastāv vēl lielāka plaisa starp bagāto un nabadzīgo iedzīvotāju slāni. Latvijā vēl var izdalīt vidusslāni, bet Kazahstānā trūcīgo un bagāto iedzīvotāju īpatsvars ir spilgtāk pamanāms.”
Darbu atrod viegli
Pagājušajā vasarā Jānis strādājis dažādus gabaldarbus – piemēram, palīdzējis kādam uzņēmumam rakstīt projektus ES fondiem. Taču rudenī kuldīdznieks nolēma meklēt pastāvīgu darbu un to ātri vien atrada. Jautāts, vai tad ekonomiskās krīzes laikā Latvijā tik viegli varēja atrast labi samaksātu darbu, Jānis atbild, ka ar to problēmu neesot bijis. Arī lielākajai daļai bijušo kursa biedru ir labas darbavietas, citiem pat savi uzņēmumi. „Laikam jau REA diploms ir diezgan nozīmīgs pluss CV,” smaida Jānis. Dzirdētie nostāsti, ka, jau mācoties augstskolā, darba piedāvājumi skrienot pakaļ studentiem, liek jautāt, vai tā patiešām ir. Jānis dalās savā pieredzē: „Patiesībā – jā! E-pastā nāca dažādu gabaldarbu piedāvājumi, bija arī iespēja strādāt uzņēmumos, respektīvi, ja gribēju vēl papildus pelnīt naudu, iespēju netrūka.”
Uzņēmējdarbība Latvijā? Uz priekšu!
Jāņa amata tiešajos pienākumos darbavietā Parex Asset Management ietilpst izvērtēt dažādu publiski kotēto akciju sabiedrību akciju vērtību un sniegt atzinumu bankai, kuros uzņēmumos investēt un kuros ne. Prasu, lai Jānis pastāsta, kuru uzņēmumu akcijās pašlaik būtu visizdevīgāk ieguldīt naudu, bet akciju analītiķis atzīst, ka šādu informāciju viņš nedrīkst sniegt. „Pārsvarā es analizēju to Baltijas valstu uzņēmumu darbību, kuru akcijās mūsu bankai būtu vērts investēt.”
Jāņa mērķis, ko viņš izvirzīja, vēl mācoties augstskolā, bija pašam sava uzņēmuma izveide. „Protams, bija skaidrs, ka tas nenotiks uzreiz pēc studiju beigšanas, bet šis mērķis vēl aizvien man ir, ” domīgi nosaka puisis.
Kādu biznesu Jānis vēlētos izveidot? Iespējams, tas būs saistīts ar ražošanu, un, ja tā, tad, visticamāk, ārpus Rīgas, kur izmaksas ir zemākas. Jautāts, vai tas nozīmē, ka puiša plānos ir atgriezties Kuldīgā un darboties šeit, Jānis pasmaida un saka: „Ne tagad. Esmu jauns un domāju, ka tuvākajā nākotnē vēl noteikti gribēšu dzīvot Rīgā, taču, iespējams, kad apniks skriešana, atgriezīšos Kuldīgā. Patiesībā jau tētis vēlas, lai pēc gadiem iesaistos viņa kokapstrādes uzņēmuma vadībā, taču man gribas pašam izveidot savu biznesu, attīstot to no pašiem pamatiem.”
Pareiza ideja un starta kapitāls
„Protams, bieži vien mainīgā nodokļu politika atgrūž ārzemju investorus, taču es neredzu problēmu uzsākt biznesu. Pēc manām domām, galvenais ir pareiza ideja, ko vēlies ražot un kāpēc, un sākumkapitāla iegūšana,” pārliecināts Jānis. Latvijā ir dažas atbalsta programmas, kas motivē jaunos uzņēmējus veidot savu biznesu, piedaloties projektu konkursā un iegūstot sākumkapitālu iecerei. Piemēram, Atspēriens – Rīgas domes izsludināta grantu programma jauno uzņēmēju biznesa ideju realizācijai.
„Gribu piedalīties Latvijas ekonomikas attīstībā. Valstī ir nepieciešams attīstīt ražošanu, jo tā sekmē ekonomikas kopējo izaugsmi,” kuldīdznieks smejot stāsta, ka šādi izpaužoties viņa patriotiskā nostāja.
Jautāts, vai viņa iecerēs ir arī maģistra grāds, puisis atbild, ka pagaidām tas nav plānots, jo nav konkrētas jomas, kurā gribētu šo grādu iegūt: „Vienīgi, ja darbavietā man vajadzēs konkrētu grādu kādā nozarē, tad par to arī domāšu, taču pagaidām ar bakalaura izglītību darbā pilnīgi pietiek.”
Sports – sevis pilnveidošanai
Skolas laikā kuldīdznieks aktīvi spēlēja volejbolu un nodarbojās ar vieglatlētiku, vasarās brauca uz treniņnometnēm un brīvo laiku pavadīja lietderīgi – aktīvi sportojot. „Vispār esmu izmēģinājis gandrīz visu, pat spēlējis amerikāņu futbolu, kērlingu, badmintonu un frīsbiju, esmu mēģinājis arī kaitsērfingu,” stāsta Jānis. Šobrīd gan puisis regulāri spēlē tikai volejbolu.
Vai nav bijusi vēlme kļūt par profesionālu sportistu? „Es jau diezgan agri apzinājos, ka man sports ir vairāk sevis attīstīšanai, tādēļ arī centos izmēģināt visus sporta veidus, lai iegūtu daudzpusīgākas iemaņas,” atklāj Jānis.
Jautāts, vai studiju laikā Rīgā arī ir bijusi iespēja sportot, ne tikai saspringti mācīties, Jānis atbild, ka studijas mierīgi varot apvienot ar regulāru sportošanu un ka viņam tas esot pat ļoti palīdzējis: „Sportojot tiešām ir tāda sajūta, ka smadzenes atslēdzas no ikdienas problēmām, un pēc treniņiem vienmēr jūtos mentāli labi atpūties.”
Kā vēl Jānis mēdz pavadīt savu brīvo laiku? „Atpūšos dažādi, lai gan tuvāk sirdij ir aktīva atpūta – regulārie volejbola treniņi, dažreiz biljards, boulings, skvošs, galda futbols un kāds izbrauciens ar riteni,” uzskaita puisis. Piebilstot, ka ziemā un rudenī patīkot vakaros ar draugiem savākties kopā un uzspēlēt galda spēles.
* neizdošanās nav variants
** bijušās Padomju Savienības valstis
Intervēja Monta Bitiniece
Subscribe to:
Posts (Atom)