Maroka, Agadir, Taghazout

Sen nebija būts kādā tālākā ceļojumā par kuru būtu bijusi vēlme kaut ko interesantu uzrakstīt. Bet tagad pēc ilgāka pārtraukuma esam ceļojumā divatā ar Lindu. Šoreiz par galamērķi izvēlējāmies Maroku. Precīzāk Marokas dienvidus – Agadir un apkārtni. Šāda izvēle tādēļ, ka gribējās kaut ko ārpus Eiropas un ārpus komforta zonas. Pilsētas, burzma un milzīgi tirgi mūs neinteresē – plāns ir padzīvoties nedaudz pa pludmalēm, pa kalniem, pa tuksnesi. Kā tas izdosies – laiks rādīs, jo nekāda dižā ceļojuma plānošana nav notikusi.

Par valūtas maiņu – samainījām ap 150 EUR jau Latvijā, bet vispār izrādās, ka šī ir viena no retajām vietām, kur izdevīgāk ņemt līdzi EUR un mainīt uz vietas.

1.diena – uz Agadiru

Ceļojums mums sākas 5:30 Jāņu rītā – izbraucam no Kokneses ar mašīnu uz Viļņu. Ar pāris piespiedu pieturām nokļūstam Viļņā kādas 3,5 stundas pirms lidojuma – tieši kā vēlējos. Mierīgi ieejam iepirkšanās centrā, pabrokastojam un lēnām braucam uz lidostas pusi. Vēl jāatrod vieta, kur atstāt mašīnu. Pirmā noskatītā stāvvieta izrādās pilna, bet aizbraucam nedaudz tālāk uz Ecoparking. Stāvvieta gandrīz pilnīgi pilna, bet mūsu mašīnai par laimi vieta atrodās. Aizbraucam ar transfēru uz lidostu.

Bez starpgadījumiem aizlidojam uz Agadiru. Tur pie pasu kontroles sapazīstamies ar Lietuviešu pāri ar ko vienojamies dalīt takša izmaksas uz pusēm. Viņi jau laicīgi sev pasūtījuši šoferi, tas mūs sagaida un aizved visus kopā uz centru. Taksis no lidostas uz Agadiras centru maksā 20EUR (neatkarīgi no tā cik cilvēku brauc). Tā ir oficiālā cena. Vēl varot paprasīt 2EUR par katru koferi.

Iekārtojamies viesnīcā un uzreiz dodamies pastaigā pa piekrastes prominādi un atrodam vietiņu kur paēst. Paēdam diezgan garšīgus Tažīnus, bet porciju izmēri gan gaužām trūcīgi un cenas nedaudz virs vidējā. Priecē, ka visur standartā ir pieejamas svaigās apelsīnu sulas un tās ir ļoti garšīgas un saldas.

Interesanti, ka Agadirā teju katra otrā māja ir vai nu nepabeigta vai pamesta. Cik saprotu no maniem interneta pētījumiem, tad tas ir rezultāts tam pašam 2008.gada nekustamā īpašuma burbulim, kad tika iesākti neskaitāmi projekti, kas beigu beigās izrādījušies galīgi nevajadzīgi. Nepabeigtas ir gan gigantiskas viesnīcas pilsētas centrā, gan parastās dzīvojamās mājeles piepilsētā. Arī ap mūsu viesnīcu tiešām katra otrā māja/viesnīca ir nepabeigta (bet bieži vien pusapdzīvotas ar vietējiem trūcīgajiem iedzīvotājiem) un vēl ir vairāki būvlaukumi. Ļoti nedaudzos no visiem šiem projektiem notiek kāda būvniecība.

 

  

2.diena – kvadracikli

Kārtīgi izguļam Līgo naktī iekavēto, brokastis paēdam viesnīcā. Brokastis diezgan labas priekš tā, ka viņas maksā 5 EUR. Pajautājam viesnīcas recepcijā ar ko viņi iesaka braukt tūrēs un jau pēc 15 min pie mums atbrauc vienas no tūrkompāniju pārstāvis. Pastāsta mums par visām opcijām un mēs nolemjam, ka jau šodien pēcpusdienā izbrauksim ar kvadraciklu. Pulkstens jau 12:00, kad iztaisamies no viesnīcas. Tūrčalis mūs noved uz pludmali un atrod čali, kurš mums ir ar mieru izīrēt 2 velosipēdus. Vienam aizskrien pakaļ uz vienu pusi, otram uz otru pusi. Pēc minūtēm 10 jau mums katram ir pa ritenim un varam izbraukt ātro līkumu pa pilsētu. 14:00 jau jābūt gataviem viesnīcā uz kvadraciklu tūri. Ar velo pārvietošanās daudz foršāka, ļoti ātri nokļūstam otrā prominādes galā, apskatamies ostu – šeit gan nothing special.

No rīta esmu kārtīgi pastrādājis Tripadvaisorā un savā Maps.me kartē atzīmējis kādas 6-7 labākās pilsētas ēstuves. Izvēlamies vienu no tām un aizbraucam tur arī izmēģināt Tažīnu. Vietiņa tāda necila, nedaudz nost no ierastajām tūristu vietām. Tā parasti ir laba zīme. Cenas arī jau daudz draudzīgākas. Pasūtam, viss izskatās baigi smuki. Bet garšas ziņā jāatzīst, ka vakardienas Tažīni bija nedaudz labāki. Lai nu kā – paēdam un ātri lecam uz velo un dodamies uz viesnīcu, lai brauktu uz savu kvadraciklu tūri.

Busiņš mūs kopā ar 5 Anglijas bangladešiešiem aizved uz piepilsētu. Tur sēžamies uz kvadracikla, džeki šoreiz paņēmuši bagijus (no sarunas saprotu, ka iepriekš jau braukuši tepat ar kvadracikliem). Turpceļā braucu es, Linda sēž aizmugurē. Pirmie pāris km pa ceļiem, pēc tam jau tiekam tuksnesīgā vidē, kur labu laiciņu braukājam krustām-šķērsām, bet lēnām virzoties cauri teritorijai. Galā mūs sagaida maza, ap koku apbūvēta būdiņa, kur mūs uzcienā ar tēju, cepumiem un maizi ar zemesriekstu sviestu. Pēc tam vietējais onkulis ar nelielu mūsu gidu līdzdalību, nospēlē pāris tradicionālas dziesmas. Kādu mirklīti atpūšamies un braucam atpakaļ. Atpakaļ brauc Linda. Es sēžu aizmugurē un jāatzīst, ka Linda brauc tik pārliecinoši, ka pat nebaidos. :)

Es pats jau biju iepriekš braucis kvadraciklu tūrē Ēģiptē. Tas gan bija sen, bet cik atceros, tad šoreiz bija krietni vien labāk. Vismaz atļāva braukt un ālēties kā vien vēlamies. Ēģiptē lika braukt smukā strīpiņā. Vienīgais, kas Ēģiptē bija stilīgāk bija tas, ka tur mums galvā uztina tuksneša šalli (Shemagh). Tas piedeva tādu tuksnesīgāku sajūtu. Šoreiz vienkārši ķiveres.

Vakarā atkal izgājām ārā vakariņās. Šoreiz uz #1 ēstuvi Agadirā – Le Tapis Rouge. Šeit mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – ēdienkarte uz ielas un ēdienkarte pie galda satura ziņā nedaudz atšķīrās, bet cenu ziņā atšķīrās 2,5-3x (nepārspīlējot). Mēs jau piecēlāmies, lai dotos prom, bet viesmīlis jautāja kādēļ. Pateicām, šis saka – ai, tā mums dienas ēdienkarte. Mēs pajautājām vai varam pasūtīt no tās – varējām. Tad nu pasūtījām no tās un garšīgi paēdām. Apkalpošana ļoti draudzīga, ēdiens labs.

Pēc tam vēl maza pastaiga pa prominādi, saldējums un atpakaļ uz mājām. Rīt mums Jeep Safari tūre. Sākums jau 8:30. Te gan jāpiemin, ka mums sanāca diezgan interesanti ar rezervāciju. Tā kā mums rīta čalis galīgi nepiekrita iedot papildus atlaidi ja ņemam vairākas tūres (teica, ka iedošot, bet sarēķināja visu kopā un iedeva to pašu cenu, kas sanāktu, ja ņemtu pa vienai. Un tad vēl mēģināja iestāstīt, ka ir iedevis baigo skidonu), tad sazinājāmies ar citu džeku un no viņa dabūjām nedaudz labākas cenas ņemot uzreiz 2 piedāvājumus. Pateicām par to 1.čalim un šis, pprotams, pamatīgi apvainojās un sanāca pagara diskusija ar viņu whatsapā.

Šo 2 dienu galvenais secinājums/pārsteigums: marokieši galīgi nav uzmācīgi tirgojoties. Var gan pieiet pie restorāna palasīt ēdienkarti, gan tirdziņā apskatīt preci un neviens tevi tādēļ necenšās par visām varītēm ieraut iekšā vai apvārdot. Tas priecē. Vispār pagaidām cilvēki draudzīgi un diezgan patīkami. Katrā ziņā daudz labāk kā cerēts.

3.diena – Jeep Safari (Mini Sahara)

Agrais rīts. Jau 8:30 jāizbrauc no viesnīcas. Mūs savāc ar džipu. Kompānija visai raiba – gids, viens Marokietis no ziemeļiem, poliete no Vācijas (kura nerunā angliski) un 2 Jamaikietes no Londonas (kuras visiem stāsta, ka dzīvo Jamaikā, lai būtu vieglāk kaulēties).

Iesākumā pagars ceļš līdz izbraucam no visām pilsētām un ciematiem. Pirmais skatu punkts – klinšains krasts un tukša smilšaina pludmale. Tur tikai vietējie makšķernieki un aitas. Pēc tam piebraucam pie Massas upes smukā vietā sabildēties. Vietējās dāmas neļauj sevi bildēt,  bet mazie puikas mēģina mums piedāvāt pavizināties uz ēzeļiem.

Pēc tam jau dodamies uz Tiznit vecpilsētu. Tai riņķī ir pilsētas mūris, cik sapratu 5km sanāk apkārtmērs. Šī ir diezgan smuka pilsētele. Tūristu gan praktiski vispār nav (vismaz ne tādu, kas vieni paši vazātos riņķī – cik izskatās, tad tikai ar Jeep Safari tūrēm). Mūs aizved uz sudraba ražotni. Vismaz tā mums teica. Realitātē tas bija sudraba rotaslietu veikals, kur 20 sekundēs pastāstīja, ka visas rotas ir roku darbs un taisītas no 925 proves sudraba. Jamaikietēm tur vairākas lietas iepatikās un viņas tur kādu pus stundu ņēmās un kaulējās. Mums jau diezgan apnika gaidīšana. Kad viņas tika galā un nopirka savas lietas, mūs pavisam ātri izveda cauri galvenajai tirgus ielai, apgājām riņķī mošejai un braucām tālāk.

Nu jau braucam uz Mazo Sahāru (Le Petit Sahar jeb Little Sahara). Iesākumā mūs aizved paēst pusdienas. Jāatzīst, ka diezgan liela ēdnīca uzbūvēta.

Protams, autentiska, marokiešu stilā. Bet izskatās, ka Jeep Safari tūrēm ir liels pieprasījums. Pusdienās Tažīns ar vistu. Šis atkal ļoti garšīgs, ar spēcīgu citronu garšu. Pēc tažīna, saldajā, mūs uzcienā ar Kuskusu. To pasniedz ar pūdercukuru un nedaudz zemesriekstiem. Nav ne vainas. Un vēl saldajā atnes arbūzu. Jāatzīst, ka diezgan labas un garšīgas pusdienas.

Kad izdodās pamodināt mūsu šoferi, braucam turpat blakus uz tuksnesīti sabildēties. Smiltis nereāli karstas saulē sakarsušas. Ar plikām kājām grūti. Tur, protams, mūs sagaida arī kamieļi ar ko vizināties un čalis, kurš piedāvā paņemt rokās skorpionus. Mēs, kā jau vienmēr, no visa atsakāmies, pačilojam un sabildējamies. Pēc tuksneša vēl pēdējā pietura kalnu pārejā, kur paverās labs skats gan uz Mazās Sahāras pusi, gan uz dambi. Pēc tam jau diezgan veikli aizbraucam mājās.

Kopumā par tūri esam diezgan apmierināti. Redzējām diezgan daudz dažādas vietas un lietas un arī kompānija patrāpījās interesanta. Šķiet, ka man vislabāk patika tradicionālās marokiešu pusdienas Sahārā un Tiznit vecpilsēta.

Vakarā atkal izejam paēst vakariņas #1 vietā un pēc saldējuma McDonaldā (iepriekšējā dienā ņēmām svaigos bumbiņu saldējumus, bet tie nebija diezcik labi). Pastaiga pa prominādi uz mājām un pelnīta atpūta. :)

4.diena – tirgus un Fantasia šovs

Šodien plāns mierīgi padzīvoties pa pilsētu un vakarā braukt uz Fantasia šovu – tas ir it kā tradicionālais Berberu (Marokiešu ciltis laikam) vakars ar vakariņām un šovu beigās.

Rītu sākam lēnām. Lai nokļūtu tirgū (Souk El Had d’Agadir) nolemjam beidzot izmēģināt vietējo taksometru. Tos noķertu uz ielas ir ļoti viegli. Tikai svarīgi ir pārliecināties, lai viņi ieslēdz skaitītāju. Ja nē, tad jāvienojās par cenu pirms brauciena vai arī jākāpj ārā. Kad šo te rakstu, tad zinu, ka mani jau mēģināja apčakarēt. Neslēdza iekšā skaitītāju un prasīja 5x lielāku cenu nekā vajadzētu. Kāpu uzreiz ārā. Atgriežoties pie brauciena uz tirgu – gadījās ļoti sakarīgs šoferis. Un brauciens mums izmaksāja 1eur.

Tirgus diezgan sakarīgs un pārdevēji diezgan draudzīgi un drausmīgi neuzmācās. Katrā ziņā esmu bijis daudz tirgos, kur ir krietni trakāk. Mēs gan baigi ilgi nevēlamies tur ņemties un ar visiem pēc kārtas kaulēties. Izvēlējāmies vienu sakarīgu tirgotāju un pie viņa arī nopirkām lielāko daļu lietu ko gribējām un ko negribējām. :) Čalis mūs uzcienāja ar tradicionālo tēju maisījumu, papļāpājām par dzīvi.. Un beigās nedaudz nokaulējām, bet spriežot pēc tā cik ļoti priecīgs viņš beigās bija – stabili pārmaksājām tāpat. Pēc tam vēl nopērkam nedaudz riekstus un augļus un lēnām ejam mājās.

Vakarā braucam uz Fantasiu. Mums šoreiz kompānijā trāpās 2 pakistānietes, kas dzimušas, augušas un dzīvo Anglijā un 2 marokietes, kas dzimušas, augušas un dzīvo Francijā. Jāatzīst, ka šeit lielākā daļa tūristu ir nabadzīgo valstu iedzīvotāji (pārsvarā musulmaņi), kuri šobrīd dzīvo Anglijā vai Francijā.

Pasākums sākās ar vietējiem muzikantiem, kas sagaidot viesus spēlēja dažādus vietējos instrumentus. Parādīja kā cep maizi un uzcienāja ar pienu un dateli. Pēc tam saveda lielās teltīs, kur cienāja ar vakariņām. Kopā 5 ēdieni un diezgan garšīgi. Iesākās ar “marokiešu salātiem” – vārīti/sautēti dārzeņi ar garšvielām (milzīgs šķīvis galda vidū, ko ēd visi kopā). Kartupeļi, burkāni, baklažāni, salātlapas un gan jau vēl kaut kas. Nebija nekas izcils, bet bija ēdams. Otrajā pasniedza tādus kārtainās mīklas rullīšus. Viens ar zivi, viens ar vistu un viens ar malto gaļu. Man ļoti garšoja. Trešajā cienāja ar tradicionālo kus kus ar dārzeņiem un vistu (marokiešiem kus kus ir ļoti populārs ēdiens). Atnesa vēl gigantiskāku šķīvi kā ar marokiešu salātiem. Smieklīgi bija tas, ka viena no pakistāniešu dāmām vairs nevarēja izturēt bez savām asajām garšvielām un savam kus kus piegāza klāt savu līdzpaņemto aso mērci. Tālāk jau pārgāja uz saldo galu. Ceturtais ēdiens bija dīvains pankūkēdiens. Lielās, plānās pankūkas saliktas daudzās kārtās, pa virsu kaut kāda jogurtveidīga mērce un grauzdētas mandeles. Arī nebija izcils, bet ēst varēja. Un noslēgumā uzcienāja ar tēju un cepumu. Tēja vispār marokā baigi populāra. Viņi visu laiku dzer. Vienīgi man nepārāk patīk, ka viņi taisa baigi stiprās tējas 50ml šotiņos un ļoti pārcukurotas. Es mājās dzeru pilnīgi pretēji – diezgan vāju tēju, bez cukura un 300ml krūzē. Lai nu kā – vakariņu daļa bija interesanta, jo pamatīgi izrunājāmies ar galda biedrenēm. Īpaši izprašņājām pakistānietes par musulmaņu ticību un paražām. Nedaudz arī parunājām par Pakistānas apceļošanu.

Vakariņu laikā notika vairāki šovi. Pirmkārt, pasākuma vadītājs bija rēcīgs pavecs marokiešu onka. Tas šo to pastāstīja par tradīcijām, bet galvenokārt centās uzturēt augstu vilni pasākumā (viņš, tāpat kā muziķi skraidīja uz riņķi pa visām 4 vai 5 teltīm un runāja/uzstājās). Otrkārt, ienāca marokiešu muzikanti, kas uzspēlēja savas ģitāras un bungas un uzdziedāja. Pēc tam nāca melnāki afrikāķi, kas taisīja šovu ar bungām un dažiem akrobātiskiem trikiem un tradicionālajām dejām. Pēdējie ienāca uzstāties arī marokieši ar 2 trakām tantēm. Šova nagla bija tante, kas mācēja ar mēli un balsi uztaisīt kaut kādu dīvainu skaņu. Iespējams, atdarināja kāda putna balsi. Tur arī Linda tika ierauta vidū un dabūja padejot kopā ar citām tūristēm un tām 2 tantēm.

Pēc vakariņām sākās īstais šovs. Uzreiz gan jāatzīst, ka tas bija baigi skumīgs. Tautiski tērpti džeki pārjāja ar zirgiem pāri amfiteātrim turp un atpakaļ un izšāva gaisā. Pēc tam akrobāti parādīja pāris piramīdas un lēcienus. Nodejoja vēderdejotāja. Vēlreiz ar zirgiem pārjāja pāri laukumam un izšāva. Un tas arī viss. Pēc tam visi pa mājām. Bet kopējā sajūta par pasākumu nebija slikta. Vakariņas un šovi, kas notika vakariņu laikā bija ļoti interesanti.

5.diena – Paradise Valley

Sākotnēji apsvērām iespēju braukt uz Paradise Valley ar kādu no tūrēm. Bet mums nepatika, ka tūres brauc tikai uz pus dienu – 8:30 izbraukšana un 13:30 jau atpakaļ. Cena (jau nokaulēta) bija 35eur no cilvēka. Tas šķita baigi daudz, īpaši ņemot vērā to, ka īsti jau nekā tur nav. Mēs tiktu aizvesti līdz ielejai un atvesti atpakaļ.

OK, vēl čalis nāktu ar mums kopā, bet bez tā es mierīgi varu iztikt. Otrkārt, šķita, ka mēs pa turieni labprāt padzīvotos ilgāk. Jau pāris dienas iepriekš atradām vienu šoferi, kurš bija gatavs mūs par 25eur no cilvēka aizvest turp no rīta un atvest atpakaļ vakarā. Tas mums jau šķita labāk. Bet joprojām dārgi. 50eur tikai par transportu 40km attālumā... Tā nu beigās nolēmām, ka mēģināsim aizkulties ar vietējo transportu.

Pirmais posms – taksis no viesnīcas līdz starppilsētu taksometru parkam – 1 EUR. Otrais posms – brauciens ar shared taxi (vecā mersedesā braucām 6 pasažieri + šoferis) uz Aourir. 1,50 EUR. Trešais posms – ar pārbāztu, neērtu, lēnu vietējo minibusiņu no Aourir uz Paradise Valley – 5 EUR (šeit beigās izskatās, ka pamatīgi pārmaksājām, bet īsto cenu nezinu). Tā arī bijām veiksmīgi atbraukuši, pa abiem kopā iztērējot 7,50 EUR.

Gājām kopā ar daudzajiem citiem tūristiem, kas bija atbraukuši ar tūrēm. Kāpiens supervienkāršs un tikai 20-30 min garš. Bet ļoti smuks. Taka ved pa skaistu, palmām pilnu ieleju, gar upi. Sasniedzām pirmo ezeriņu. Nedaudz pasēdējām, ar kājām ezerā. Linda izmantoja iespēju saņemt bezmaksas pedikīru (ezeriņš bija pilns ar garra rufa zivtiņām, kas slavenas ar savu spēju veikt bezmaksas pedikīru, apgraužot veco kāju ādu). Man gan nepārāk patika tā sajūta kad zivis skrubinās gar kājām. Pēc mirklīša jau devāmies tālāk uz otro ezeriņu. Arī tur apmēram 20-30 minūšu garš, viegls, skaists gājiens pa ielejas augšu. Nonākot otrajā ezeriņā atkal nedaudz pasēdējām, uzkodām. Tur arī vairāki cilvēki izmanto skaisto vietu, lai nakšņotu teltīs. Bija arī viens hipijs, kurš tur visticamāk dzīvo jau mēnešiem. Bet ezeriņš kaut kā līdz galam nepiesaistīja uz peldēšanu.

Nolēmu, ka tad, kad nonāksim atpakaļ pirmajā ezeriņā tad gan obligāti nopeldēšos, lai atsvaidzinātos. Redzējām, ka viena no mazajām grupiņām (lielākā daļa cilvēku nenāk līdz otrajam ezeram) atpakaļ dodās pa upes krastu nevis augšu. Nolemjam, ka arī mēs iesim pa apakšu. Atpakaļceļš arī pa apakšu ir ļoti patīkams un ātri vien jau nonākam pie pirmā ezeriņa. Pasēžam, nopeldos. Un tad jau lēnām dodamies atpakaļ uz ceļu. Linda nejūtās pārāk labi, tādēļ nevēlamies pārāk ilgi palikt.

Tiekot līdz ceļam tieši ieraugu vienu taksi. Pajautāju cenu līdz Agadirai – pārsteidzošā kārtā taksists necenšās mūs apčakarēt (pārsteidzoši tādēļ, ka šeit viņam tiešām bija labas iespējas no mums izspiest pēdējo kapeiku, jo diži citu variantu mums tāpat nebija) un nosauc pavisam normālu cenu – tikai 3 EUR no cilvēka. Ļoti ātri nonākam atpakaļ mājās. Linda vēlās pagulšņāt, bet es izeju līkumu pa pilsētu un aizstaigāju līdz aptiekai. Šīs dienas ceļojums mums izmaksāja 15 EUR, kas ir gandrīz 5 reizes mazāk kā “laba” tūres cena. Noteikti visiem iesaku mēģināt šādā veidā aizkulties līdz Paradīzes ielejai. Papildus tam, ka ietaupīsiet naudu, sanāks arī daudz vairāk ko atcerēties, jo ceļā noteikti būs vairāk piedzīvojumu ar takšiem, busiņiem un kaulēšanos).

Vakarā jau tradicionāli aizejam paēst vakariņas un apēst saldējumu un tad pastaigājoties uz viesnīcu. Tikai šoreiz vēl starp vakariņām un saldējumu Linda piespiež mūs izbraukt ar panorāmas ratu. Pirmais riņķis abiem izteikti bailīgs. Linda teica, ka grib ārā pēc pirmā riņķa. Es nemaz negribēju iekšā. :D Bet veiksmīgi izturam visus 5 apļus. Uz otro un trešo riņķi jau bailes nedaudz pārgāja un varēja pat nedaudz pabaudīt skaisto saulrieta skatu uz pludmali un pilsētu. 

6.diena – uz Taghazout

Šodien plāns pārvākties uz Taghazout. Tā ir maza sērferu pilsētiņa. Pieceļamies, paēdam un aizbraucam uz starppilsētu taksometru piestātni. Tur uzreiz meklējam shared taksi uz Taghazoutu. Pirmais taksists, kuram jau gandrīz pilna mašīna mums piedāvā aizvest par 15 EUR. Sakam viņam, ka zinām īstās cenas, bet viņš paliek pie sava. Nomet uz 10 EUR..

Pieejam pie cita taksista, šis mums pasaka, ka normāla cena ir 1 EUR no cilvēka. Mašīnā 6 cilvēki. Viņš pats strādā uz cita maršruta, bet pienāk klāt cits čalis un tas ir gatavs mūs aizvest par 6 EUR (mēs ar visām paunām un koferiem negribam gaidīt un spiesties kā siļķes mucā, tādēļ esam gatavi samaksāt par 6 cilvēkiem standarta cenu, toties braukt uzreiz un komfortabli).  Uzreiz arī ātri un ērti aizbraucam uz Taghazoutu.

Tur mūs sagaida nepatīkams pārsteigums – mūsu norezervētā viesnīca tiek remontēta un mūs aizsūta nakšņot pie kaimiņiem. It kā diezgan sakarīgs hostelis, bet mums ierādītajai istabai pamatīga pelējuma smaka. Beigās vienojamies, ka dabonam kopmītņu tipa istabiņu ar divām divstāvīgajām gultām. Nav tik smuka un nākās gulēt atsevišķi, bet vismaz nesmird pēc pelējuma.

Visu dienu pavadām vazājoties pa pilsētu, pāris reizes paēdot un pasēžot kafejnīcās. Tāpat, jau laicīgi meklējam naktsmītnes nākamajām 3 naktīm un atrodam vienu izcilu vietu pašā jūras krastā, centrālajā vietā par pieņemamu cenu. Nevaram sagaidīt kad varēsim pārvākties uz turieni.

Atrodam arī vietu, kur ņemsim sērfošanas apmācību nākamjā dienā. Izrādās, ka Marokā vasarā galīgi nav labu viļņu priekš sērfošanas. Un tādēļ arī liela daļa viesnīcu un hosteļu ir pustukši.

P.S. Šķiet, ka vēl neesmu pasūdzējies cik briesmīgs internets ir Marokā. Tas ir briesmīgs. :) Visās viesnīcās un gandrīz visās kafejnīcās tas ir, bet gandrīz visur signāls ir slikts un interneta kvalitāte diezgan slikta – lēns un nestabils. 

7.diena – mēģinam sērfot

No rīta 10:00 mums sērfošanas apmācība. Paņemam savus dēļus un hidrotērpus un ejam uz pludmali. Okeāns pagaidām pavisam mierīgs. Čalis mums nodot instruktāžu un pastāsta visu nepieciešamo par sērfošanu. Kad dodamies ūdenī, tad arī vismaz kaut kādi minimāli viļņi parādās.

Iesākumā viņš mums palīdz uzņemt ātrumu, mūs nedaudz iestumjot. Pārsteidzošā kārtā pat man laiku pa laikam izdodās piecelties kājās un pāris metrus pabraukt. Tālu gan nevaram nobraukt, jo viļņi pārāk mazi un lēni. Uz nodarbības beigām ļauj arī mums pašiem bez viņa palīdzības mēģināt ieskrieties un noķert vilni. Ik pa laikam kaut kas sanāk. Bet Linda galīgi nav sajūsmā, jo viņa jau vienreiz ir sērfojusi Portugālē un tur viļņi bijuši daudz labāki.

Pēc nodarbības aizejam mājās noskaloties un uz pilsētu kārtīgi paēst. Un pēc tam biški atpūsties istabiņā, lai sakopotu spēkus otrajam piegājienam. Ap pieciem aizejam atkal uz pludmali, tagad jau viļņi krietni lielāki. Kādu pus stundiņu sanāk normāli padarboties pa ūdeni. Ar šiem viļņiem jau var (vismaz teorētiski) nobraukt diezgan lielu gabalu. Man pašam lielie gabali padodās tikai guļus vai četrāpus. Kad izdodās labi piecelties, tad trāpās slikts vilnis. Bet kad labs vilnis, tad bieži vien neizdodās noturēt līdzsvaru un nogāžos. Bet diemžēl jau pavisam drīz uznāk bēgums un jūra atkal nomierinās. Nekas, biški esam izmēģinājuši un ejam mājās mazgāties un pačilot pa pilsētu.

Vakariņās mūsu mīļākajā kafejnīcā (World of Waves) satiekam latviešu sērfa nometnes grupiņu. Tur man pat viens pazīstams džeks. Šie uz nedēļu atbraukuši mācīties sērfot. Ņemot vērā sajūtas nākamajā dienā – es diezin vai gribētu sērfot nedēļu no vietas. Man sāp vairāki muskuļi un abi ar Lindu esam diezgan apdedzinājuši sejas. 

8.diena – pārgājiens Aourir – Tamraght – Taghazout

No rīta pārvācamies uz jauno, foršo viesnīcu jūras krastā. Pēc brokastīm dodamies ar taksi uz Aourir. Tur izejam līkumiņu pa vietējo tirgu. Nekas gan īpaši neuzrunā. Un tad ejam Agadiras virzienā, kur esmu noskatījis labu sākuma punktu mūsu pārgājienam.

Kartē izskatās pēc ļoti smuka parka jūras krastā. Tādu te nav daudz. Cerams būs tā vērts.

Aizvelkamies līdz turienei, pa ceļam uztaisot pāris traktoru bildes Filipam. Tur parkam baigais mūris riņķī un apsargs pie stūra. Pieejam klāt. Šis prasa kur mēs velkamies. Izrādās parks nav parks. Viņš runā tikai franču valodā, bet cik saprotam, tad parkā iekšā neviens nedrīkst iet. Un pats labākais – arī gar parku nedrīkst iet. Pat ne līdz jūrai iziet gar mūra malu.. Neko, jāiet atpakaļ pa ceļu kādu gabaliņu. Bet pēc kādiem 100m tiekam līdz vietai, kur drīkst nokāpt pie jūras. Pa gabalu skatoties iekšā aiz mūriem – izskatās, ka tur iekšā tiešām ir smuki. Laikam karaļa vai kāda cita svarīga džindžika pludmales rezidence (karalim Agadirā bija vismaz 2 rezidences – viena liela starp lidostu un Agadiru, otra mazāka Agadiras centrā – tur uzņemot biznesa tikšanās un tā. Pēc manas loģikas spriežot šij vajadzētu būt trešajai – ja nu gadījumā karaļa kungam iegribās Agadiras apkārtnē uz jūru apskatīties).

Lai nu kā – noeejam uz pludmali, paskatamies kā cilvēki sērfo. Daži mācās, bet daži jau diezgan pro. Pasēdējuši, lēnām sākam virzīties uz Taghazout pusi. Principā visu dienu ejam gar pludmali. Citviet smilšaina, citviet akmeņaina, citās vietās vispār jāpārlien pāri kādai mazai klintij. Pa ceļam vēl pāris vietās paskatamies kā cilvēki sērfo. Bet mūsu vietā šodien galīgs klusums – neviena sērfera. Nolemjam, ka ja mēģināsim vēlreiz sērfot, tad brauksim uz Devil’s Rock Surf Point.

Kamēr aizvelkamies līdz mājām, izrādās pulkstens jau 16:00. Ātri gan laiks paskrēja. Kārtīgi atpūšamies istabiņā un ejam jau kārtējo reizi vakariņās uz mūsu restorānu. Pēc tam vakaru mierīgi padzīvojamies pa Taghazout pilsētiņu un mūsu visnīcas numuriņu. Izbaudam skatu pa logu uz okeānu. :)

9.diena – slinkošana

Šai dienai nekāda plāna nav. Vienkārši visu dienu atpūšamies principā neko nedarot. Šo to pa vidu uzspēlējam. Pēcpusdienā izgājām mazā pastaigā gar jūras krastu uz ziemeļiem. Tur tiešām nekā nebija ko redzēt. :) Pēc tam iegājām okeānā nopeldēties. Šķiet, tas bija sakarīgākais, ko visas dienas garumā izdarījām.

Lai nu kā – lai šīs dienas ieraksts nebūtu tik tukšs, pastāstīšu par marokiešiem kaut ko. :) Tātad – uz pludmali marokieši brauc diezgan daudz. Brīvdienās pludmales pārbāztas. Viņi uz pludmali ņem līdzi savas tažīnes un uz vietas gatavo. Gandrīz visi. Peldkostīmos neviena sieviete nav. Tikai meitenes. Sievietes vai nu nepeld vai peld ar drēbēm un lakatiem. Džeki lielākoties pavada laiku spēlējot futbolu. Reāli vismaz puse no džekiem pludmalē spēlē futbolu. Gandrīz katrai ģimenei līdzi ir telts vai kaut kas tamlīdzīgs. Nu sliktākajā gadījumā lielais lietussargs. 

10.diena – sērfojam (vismaz mēģinam)

Jau pēc pirmās sērfošanas dienas saprotam, ka gribēsim pamēģināt vēlreiz, bet lielākos viļņos. Vajadzēja 2 dienu atpūtu, lai sejas apdegumi nedaudz pārstāj sāpēt un lai muskuļi nedaudz atpūstos. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka man roku un plecu muskuļi izrādījās joprojām saguruši un gāja diezgan grūti ar airēšanos iekšā okeānā.

Šajā dienā aizbraucām uz labu sērfa spotu. Jau pārgājienā ejot noskatījām labu vietiņu, kur ļoti daudz sērfo un kur jūtami lielāki viļņi izveidojās. Tā arī bija – viļņi bija ļoti labi. Es teiktu, ka to lielums bija ideāli piemērots mūsu vēlmēm. Kas man nedaudz nepatika bija tas, ka zem ūdens bija akmeņi un ejot iekšā laiku pa laikam sanāca apdauzīt kājas. Šajos viļņos arī ar to ieiešanu bija grūtāk. Bija pietiekami dziļš un pietiekami lieli viļņi, lai normāli ieiet nevarētu, tādēļ bija visu laiku jāairējās. Bet labās ziņas bija tādas, ka ar sērfošanu gāja tīri ok. Laiku pa laikam izdevās noķert kādu vilni un dažreiz arī uzstutēties kājās. Bet šie lielie viļņi bija daudz spēcīgāki, un ātrums krietni lielāks. Dažreiz noķerot vilni pat tajā ātrumā neizdevās piecelties un vienkārši aizbraucu līdz krastam tupus. Arī tā bija forša sajūta.

Kādas 3 stundas tā kārtīgi nomocījāmies pa ūdeni līdz diezgan lielam bezspēkam. Tad gājām turpat Tamraghtā paēst pusdienas uz Tripadvaisorā diezgan izslavētu ēstuvi. Sākums bija labs – smūtijs bija super. Bet pusdienas bija diezgan sliktas. Mērce bija galīgi sarūgusi. Sanāca vilšanās tomēr.

Pēc tam vakarā pačilojām pa Taghazoutu. Kā jau ierasts – pagulējām numuriņā. Izgājām līkumiņu pastaigāties un paēst. Neko īpašu.

11.diena – uz mājām

Tā nu mūsu atvaļinājumam bija pienākušas beigas. No rīta diezgan nesteidzīgi sataisījāmies un devāmies uz taksi. Jau labi zinājām kāda cena ir jāmaksā, lai nokļūtu līdz Agadirai – ar to problēmu nebija. Savukārt, Agadirā taksometru parkā gan bija interesantāk.

Tiklīdz pateicām, ka vajag uz lidostu tā 7-8 taksisti sadrūzmējās riņķī. Sākotnēji visi piedāvā standarta tarifu – 200 (un daži 220) dirhamus. Bet mums ir sajūta, ka jāvar aizbraukt krietni lētāk, vismaz spriežot pēc citu maršrutu cenām. Viens no variantiem, ko apsvērām bija aizbraukt līdz blakus pilsētiņai (pa ceļam uz lidostu) un mēģināt no turienes dabūt labāku cenu. Bet beigu beigās arī tepat izdevās nokaulēt līdz 100 dirhamiem un braucām uzreiz bez gaidīšanas.

Mājupceļš bija diezgan mierīgs, ja neskaita, ka lidmašīnā uz kādu stundiņu man uznāca pavisam nelaba dūša. Bet laimīgā kārtā to izdevās pārvarēt veiksmīgi. Pēc tam jau ceļš no Viļņas uz Koknesi bija ātrs un pārsteidzošā kārtā miegs arī īpaši nenāca.

Tā nu kārtējais ceļojums bija aizvadīts. Mans kopējais iespaids par Maroku (vismaz to daļu, kur mēs bijām) ir ļoti pozitīvs. Biju gaidījis, ka vietējie būs kaitinošāki. Bet bija tiešām patīkami. Bija arī ko redzēt un piedzīvot.