Ceļojumu uz Gruziju un Armēniju bijušais kuldīdznieks, nu investīciju kompānijas Citadele Asset Management vecākais akciju analītiķis Jānis Stukuls izplānoja kopā ar diviem bijušajiem kursa biedriem no Rīgas Ekonomikas augstskolas – Kārli un Harro.
Ideja par šo valstu apceļošanu radusies jau pagājušā gada decembrī, lai gan sākotnēji puiši vēlējās ceļojumā iekļaut arī Azerbaidžānu un pat bija iegādājušies biļetes uz Baku. Tomēr mainījās paredzētie izbraukšanas datumi, un biļetes tika samainītas. Nopirkuši lētas aviobiļetes airBaltic maršrutā Rīga – Tbilisi un atpakaļ. Biļete vienā virzienā maksājusi tikai 45 latus. Lai ceļotu uz Gruziju, vīza nav nepieciešama, taču uz Armēniju – ir. Tomēr šo formalitāti var nokārtot arī uz Gruzijas – Armēnijas robežas, samaksājot apmēram 15 dolāru.Jānis stāsta, ka viņam patīkot ceļot tieši pa neattīstītajām valstīm, jo tad var piedzīvot citādākas izjūtas: „Ceļojot pa Rietumeiropu, neko īpaši jaunu un pārsteidzošu redzēt neizdodas, vairāk vai mazāk tomēr ir līdzība ar Latviju.”
Bez sevišķas plānošanas
16 dienu ceļojumā puiši devās aprīļa beigās, izbraucot no Latvijas tieši pirms Lieldienām. Nekādi iepriekšēji sagatavošanās darbi netika veikti. Janvārī katrs internetā apskatījies abu valstu skaistākās vietas un tūrisma objektus, ko iekļaut ceļojuma plānā.
Jānis prātā paturēja Vardzia alu pilsētu un Kazbegi kalnus Gruzijā. Puiši paļāvās uz Lonely Planet grāmatu gidu, kas piedāvā interesantākās vietas, norāda, kā tajās nokļūt, kādas ir cenas, kur meklēt naktsmītnes. Gruzijas galvaspilsētā ieradušies piecos no rīta un sapratuši, ka vairs nebūtu izdevīgi maksāt par hosteli, puiši iekāpuši taksometrā un devušies uz Tbilisi centru brokastot. Kad kļuvis gaišāks, apskatījuši ievērojamākās Tbilisi vietas. Ap pusdienlaiku viņi jau iemalkojuši izslavētos Gruzijas vīnus. „Vispār cenu līmenis ir līdzīgs kā Latvijā, tikai ir trīs lietas, kas Gruzijā lētas – alkohols, cigaretes un degviela, līdz ar to arī transports,” atzīst Jānis.Viens no iemesliem, kādēļ trijotne devusies uz Gruziju aprīļa beigās, bijusi doma par vasaras pagarināšanu – tomēr ar karsto laiku un sauli īsti neesot paveicies. Ceļojumā laikā tikai pāris dienas esot bijušas karstas, pārējās puiši staigājuši džemperos un jakās.
„Pirmais iespaids par Tbilisi man bija, ka tā ir krietni vairāk attīstīta, nekā biju gaidījis. Tomēr, kā izrādījās – krietni mazāk attīstīta, nekā Kārlis bija gaidījis,” kuldīdznieks smej. No Gruzijas galvaspilsētas Jānim atmiņā visspilgtāk palicis nesen izbūvētais stikla tilts, kas šķērso upi blakus prezidenta pilij.
Koučsērfings – naktsmāju atrašana
Pirmo nakti Tbilisi puiši pavadījuši viesu mājā, ko atraduši vienā no grāmatas Lonely Planet adresēm. Naktsmītne bijusi mistiska – pie kādas sievietes gados, kas par piecīti ierādījusi istabu. Nākamo nakti puiši apmetušies hostelī, jo gribējies satikt vēl citus tūristus. Tomēr trešajā dienā puišu studiju biedrs Harro no Igaunijas saticis pāris savu tautiešu, kas strādā Tbilisi, un tie uzaicinājuši uz mājas ballīti, kurā piedalījušies daudzi ārzemnieki, kas strādā Gruzijas galvaspilsētā. Ballītē puiši iepazinušies ar igauņu meitenēm, kuras Tbilisi strādāja brīvprātīgajā darbā bērnunamā. Ar tām izveidojās labs kontakts, un atpakaļceļā no Armēnijas bija jau sarunātas naktsmājas, kā arī paši devušies uz bērnunamu iedraudzēties ar bērniņiem, un, kā atzīst Jānis, tas esot bijis viens no foršākajiem ceļojuma iespaidiem.Uz Erevānu trio devās ar sabiedrisko transportu, tas prasījis sešas stundas un izmaksājis ap 10 latu. Tomēr tālāk, iespaidojoties no Armēnijā dzīvojošajiem ārzemniekiem un viņu piedzīvojumiem, puiši pārvietojušies ar stopiem. Jānis stāsta, ka sešus stundu garais pārbrauciens esot bijis interesants Gruzijas un Armēnijas skaisto dabas skatu dēļ – viens no iespaidīgākajiem esot bijis kanjons Armēnijā, kuram autobuss braucis cauri.
Tur naktsmītnes atrastas caur Couchsurfing.org – internetā atrodot vajadzīgo valsti, pilsētu un datumus, piesakoties pie cilvēkiem, kas labprāt uzņem ceļotājus savās mājās. Kaučšērfings darbojas pēc principa, ka cilvēki no visas pasaules norādītajā interneta adresē piedāvā naktsmītnes bez maksas, bet ar domu – ja tev ir izpalīdzēts ar pajumti, arī tu savās mājās savā valstī uzņem citus tūristus. Tomēr noteikumi nav strikti reglamentēti, un tikpat labi var izpalīdzēt arī ar pilsētas izrādīšanu vai vienkārši satikšanos un pusdienām. Jānis gan atzīst, ka visas atrastās naktsmītnes ir piedāvājuši cilvēki, kas arī Armēnijā ir ārzemnieki, nevis vietējie un kas devuši tālākas norādes par citām pilsētām. Interesantas esot bijušas naktsmājas pie kāda ~25 gadus veca irāņa, kas, izrādās, uzņemot visus kaučsērfotājus, kas vien piesakās. Galu galā viņa trīsistabu dzīvoklī uz nakti apmetušies 17 cilvēki, un nakts izvērtusies par jautru ballīti. „Cilvēki tika izguldīti uz visām iespējamajām mēbelēm, taču lielākajai daļai nācās gulēt uz grīdas. Raza (irāņa vārds – aut.) pat ļāva vēl pāris cilvēkiem palikt savā gultā.” Naktī satiktie cilvēki pie irāņa esot dalījušies stāstos, ko katrs dara Armēnijā. Visspilgtāk Jānis atceras divu holandiešu ieceri – tie ar riteņiem braukuši no Nīderlandes uz Ķīnu. Viņi divus mēnešus jau bija pavadījuši ceļojot, plānā ietilpa vēl mēnesis, lai nokļūtu Ķīnā. Iemesls šādam pārbraucienam esot mērķis Ķīnā atvērt konditorejas veikalu, bet pirms tam – iepazīt citas valstis. Holandieši stāstījuši, ka šāds brauciens neesot dārgs – attīstītākās valstīs dienā iztērējot ap 25 eiro, bet mazāk attīstītās – padsmit. Naktis parasti pavadot kaučsērfingā. Dienā nobraucot ap 70 km.
Iepazīstot konjaka kultūru
Erevānā apmeklējuši arī konjaka rūpnīcu Ararats. Šī ir vienīgā brendija ražotne pasaulē, kuras dzērienu drīkst saukt par konjaku par spīti tam, ka vīnogas nenāk no Konjakas (Cognac) reģiona Francijā.
Šī atļauja saukt dzērienu par konjaku gan attiecas tikai uz bijušajām Padomju Savienības valstīm. Rūpnīcā bijušas speciālas mucas, kas izveidotas par godu īpašiem viesiem, kas apmeklējuši šo rūpnīcu. No Latvijas šādas konjaka mucas izveidotas Vairai Vīķei -Freibergai un Valdim Zatleram. Viņi jebkurā laikā varot pasūtīt Ararat rūpnīcai, lai šo konjaku sapilda pudelēs un attransportē uz Latviju. Rūpnīcā esot bijusi neliela ekskursija gida pavadībā, pēc tam konjaka degustācija. Jānim līdz tam dzēriens nav šķitis kaut kas īpašs, tomēr rūpnīcā bijis interesanti – sākot jau ar speciālajām konjaka glāzēm – tās apakšas ir platākas, bet augšas šaurākas. Konjaks glāzē jāielej tikai tik daudz, lai, to apgāžot uz sāniem, konjaks no tās neizlīst. Pēc tam glāzes pamatni ieliek plaukstā un, lēnām apļojot, sasilda. Jo biezāks dzēriens un jo lēnāk no glāzes malām notek izveidojies aizkariņš, jo konjaks kvalitatīvāks. Puiši degustējuši piecgadīgu, desmitgadīgu un divdesmitgadīgu konjaku, lai gan lielu atšķirību nav jutuši, tomēr tagad esot priekšstats, kā konjaks pareizi jālieto. Armēņi neatzīst vienu no Franču metodēm - uz konjaka uzdzert kafiju, jo, pēc viņu domām, tā pavājina konjaka garšu. Vislabāk esot uzkost šokolādes konfekti. Puiši mājās gan konjaku nav pārveduši, jo ceļojumā devās tikai ar rokas bagāžu – atļautajiem 10 kilogramiem.Piknikojot ceļmalās
Arī stopēšana izvērtusies piedzīvojumu pilna. Pirmkārt tādēļ, ka visi cilvēki, kas viņus ņēmuši mašīnās, bijuši ļoti draudzīgi. Lai arī transports reizēm esot bijis uz izjukšanas robežas un kāds no šoferiem izskatījies vēl neatguvies no iepriekšējā reibuma, Jānis atzīst, ka tas esot bijis labākais veids, kā iepazīt vietējos cilvēkus. Viens vīrietis, daloties savos politiskajos uzskatos, izrādījies ļoti prokrieviski noskaņots, tas ceļotājus īpaši ieinteresējis. Tie diskusijas pēc uzdevuši jautājumus un nav mēģinājuši pat īpaši apgalvot pretējo, bet gan pēc iespējas vairāk uzzināt šī gruzīna nostāju. Sarunas gan ar visiem cilvēkiem nācies risināt krieviski, ne angliski, bet tas nav sagādājis grūtības, jo, kā novērojis Jānis, arī paši gruzīni un armēņi krieviski runā ar kļūdām.
Jānis par to esot bijis pārsteigts, jo, kad bijis ceļojumā uz Kazahstānu, tur krieviski runājuši visi.Reiz nostopējuši kravas busiņu ar diviem vīriešiem, kas bijuši izteikti neinteliģenti, tomēr draudzīgi. Tie uzaicinājuši ieturēt kopīgas vakariņas, un baltieši piekrituši. Viņi sagādājuši šašliku un alu un pie kādas upes vienkārši devušies piknikā. Savukārt citā reižē, puiši izsalkuši gājuši pa pilsētu un gaisā sajutuši tikko ceptu bulciņu smaržu. Iegājuši pa atvērtajām durvīm, un tik tiešām – ceptuve! Viss izskatījies tik garšīgs, nav varējuši saprast, ko iegādāties, bet laipnā konditorejas vadītāja aicinājusi nogaršot vairākas bulciņas, papildus tam vēl maisā krāmējot visas, kas ciemiņiem garšojušas. Kad jaunieši jau gribējuši maksāt par pilnajiem maisiem, laipnā sieviete nav ļāvusi. Tādu gadījumu, kad izpaudās armēņu vai gruzīnu viesmīlība un draudzīgums, bijis daudz. Arī atpakaļceļā uz Tbilisi nostopēts kāds pāris, ar ko puiši labi sapratušies. Pāris jautājis, vai jaunieši nav izsalkuši, jo paši domājot ieturēt maltīti. Puiši nolēmuši pievienoties, un piestājuši ceļmalas krodziņā. Ceļabiedri pasūtījuši pilnu galdu ar gruzīnu ēdieniem un galu galā nav ļāvuši pat dalīt rēķinu, bet visu uzsaukuši. Jānis teic, ka Kārlis no viņu kompānijas bijis visaizdomīgākais uz gruzīnu armēņu viesmīlības izpausmēm, visu laiku bažījies – vai tik viņus neapčakarēs. „Šķiet, ka viņi pat varētu apvainoties, ja viņu piedāvāto nepieņemtu, ” uzskata Jānis. Vienīgais, kur ceļotāji izjutuši to, ka viņus tiek var apkrāpt, ir bijis taksometros, jo tie pārvadā pasažierus bez skaitītāja un gandrīz vienmēr mēdz uzskrūvēt cenu pat par pusi. Tādēļ esot labi jāzina, kāds attālums jābrauc, un pašiem obligāti jāvienojas par cenu pirms brauciena.
Intervēja: Monta Bitiniece
