Pagājuši mazāk kā 2 mēneši kopš atgriezāmies no Korejas un jau paspējām sarunāt, ka jābrauc uz Šveici ciemos pie Svena.
Tā nu atkal ar Ilzi ceturtdienas rītā dodamies ceļā uz Cīrihi, kur ceram, ka beidzot mūs kāds sagaidīs iznākot no reisa, bet nekā... Svens un Tobijs tomēr ir pārāk slinki, lai stāvētu tieši pie izejas un ir apsēdušies nedaudz nostāk. Bet nu vismaz lidostā kāds mūs sagaida, kas jau ir patīkama pārmaiņa! :) Svens ir atbraucis mums pakaļ ar mašīnu un izplānojis mums pirmās pāris dienas. Uzreiz no lidostas dodamies apskatīt Reinas ūdenskritumu (
Rhine Falls) pie pilsētas ar nosaukumu Schaffhausen. Ūdenskritums diezgan iespaidīgs un straume ir milzīgi ātra. Ūdenskritumā upes vidū ir klintis pie kā var piebraukt ar kuģīti kārtīgi izmirkstot ūdenī. Mēs gan nolemjam, ka tas nav īsti tā vērts, uzēdam sviestmaizes, ko Svens sagatavojis un dodamies tālāk ceļā uz Svena mājām - Dudingemu, kas ir aptuveni 2h braucienā no Cīrihes. Pa ceļam neliela ķibele - Tobijs kaut ko saķēris un viņam ir slikta dūša, tādēļ nākas uztaisīt arī pāris pieturas pa ceļam.. Neskatoties uz to mašīnā ir visai jautri un spēlējam slavenību vārdu spēli.
Svens dzīvo kopā ar saviem vecākiem patīkamā 4 istabu dzīvoklī, tikai nedaudz saspiestības sajūta. Mums ierodoties abi vecāki bija mājās un tapām ar viņiem iepazīstināti. Jau uzreiz pareizi nosecinam, ka vecāki ir riktīgi forši un draudzīgi, vienīgā nelaime, ka viņi nerunā angliski un mēs ar Ilzi ļoti niecīgi vāciski. Pirmajā vakarā mums jau uzreiz ir sagatavots tradicionālais Šveiciešu ēdiens -
Fondu. Pagatavošana super vienkārša un tādēļ tas esot populārs arī pasākumos ar vairākiem cilvēkiem. Uzsilda līdz gandrīz vārošai temperatūrai baltvīnu un tad tur izkausē sieru. Pēc tam to tur uz lēnas uguns un tajā mērcē maizi, gurķus un dārzeņus un ēd iekšā. Ir diezgan ok, bet tas siers nedaudz smird.. :) Vēl Svens bija superīgs un bija nopircis 10L medus vīnu. Ļoti garšīga manta - jau pirmajā dienā to pabaudījām. Vēlāk spēlējot Svena mīļāko spēli "Magic" nodegustējām arī mūsu līdz paņemto sarkano LB. :) Vakara noslēgumā Svens mūs izveda pastaigā pa savu ciematu, viss mierīgs un kluss. Viss bija baigi ok, tikai Svens mūs normāli pārsteidza izvēloties pastaigas maršrutu caur kapiem. Very interesting - tā teikt... :D Tobijs gan šī vakara atktivitātēs nepiedalijās, jo joprojām jutās slikti. Arī mēs nedaudz sabijāmies, ka varam aplipt ar viņa vemšanas vīrusu tādēļ cītīgi dzērām dezinfekcijas līdzekļus - šņabīti un medus vīnu.
Otrā diena. Tobijs jūtās labāk, arī mēs laimīgā kārtā jūtamies labi - varam doties mūsu ieplānotajā 2 dienu hikingā pa kalniem. Mūsu ieplānotā vieta nav tālu - mazāk kā stundas braucienā. Gandrīz visu ceļu drillējam un dziedam līdz savai mīļākajai Korejas dziesmai "Journey - Don't stop believing", pēcāk arī visu pārējo albumu kā rezultātā mums rodās otra mīļākā dziesma - "Journey - wheel in the sky". Jau pa ceļam paverās diezgan daudz skaistu skatu un beigās braucam pa foršu serpentīnu uz augšu tieši gar kraujas malu.. Noparkojamies un dodamies ceļā.. Paredzēts apmēram 5-6 stundu pārgājiens ar vairākām pieturām. Līdzi esam paņēmuši maizītes un 3 pudeles medus vīna un vienu pudeli ūdens. :D Vienu no pauzītēm taisījām tādā kā ielejā, blakus kalnā kāpēju teltij. Čalīši turpat netālu kāpa, bet pie telts bija atstāts šunelis - par to mani ceļa biedri reāli iefanoja. Vēlāk staigājot ar Tobiju izdomājam, ka jāskrien līdz vienai kalna galotnītei - es uzvarēju, taču uzreiz pēc tam sapratu, ka tā bija stulba ideja - skriet kalnā tomēr ir baigi nogurdinoši. :D Viens no dienas interesantākajiem notikumiem bija tas, ka redzējām lidojošu govi. Nu īsti viņa pati gan nelidoja.. Helikopteris izcēla no gravas nomirušu govi. Un jā - tur govis ir visur un nereālā daudzumā. Un viņām tiešām visām ir zvaniņi pie kakla, kas diezgan krīt uz nerviem. :) Augstāko punktu sasniedzām tuvu pie dienas noslēguma - tas bija ~1900m augstumā, kad šķērsojām kalnu grēdu. Kādu brītiņu arī gājām un pa vidu arī pačilojām grēdas virsotnē - tas priekš manis bija pārliecinoši bailīgākais moments šajā ceļojumā! Tā virsotne bija ~1m plata un abās pusēs taciņai bija ļoti stāva nogāze uz leju. Pēc maniem aprēkiniem kritiens jebkurā no pusēm būtu mans pēdējais.. :) Šo grēdu šķērsojuši tālāk jau devāmies uz virzienā uz leju uz mūsu naktsmītni. Pa ceļam vēl viena pietura, kur izdzeram atlikušo medus vīnu, uzspēlējam duraku un arī satiekam Svena draugu Simonu, kurš nāca no otras puses, jo varēja pievienoties vēlāk. Vakars pa mierīgo - siltas vakariņas viesnīcā, nedaudz kāršu spēles un šņabītis un gājām gulēt. Jāpiezīmē, ka vakarā Svenam mamma atsūtīja sms un atgādināja, ka netālu no viesnīcas akmeņos ir paslēpts šņabītis, ko varam izdzert. To arī atradām un izdzērām - man likās, ka ir vismaz 50 grādi, taču Svena tētis nākamajā dienā teica, ka jābūt bija 40. Laikam esmu zaudējis iemaņas.. :) Ā - un vēl Simons mums gribēja iemācīt kaut kādu Šveiciešu kāršu spēli, bet mums ar Tobiju tā likās pilnīgi stulba un atteicāmies to spēlēt. Tipa nedaudz līdzīga zolei, bet spēles sākumā izdala punktus piemēram par to, ka tev ir 4 kārtis vienādas un par līdzīgām figņām - pilnīga nejēdzība un laimes spēle. Otra lieta, kas mums nepatika, bija tā, ka trumpes var izspēlēt arī tad ja ir prasītais masts.. Reāli lame. :)
Sestdiena. Rīts sākas ar to, ka Tobijs mūs pamodina ap 7iem rītā un sajūsmināts saka, ka jāiet visiem skatīties saullēktu. Mums gan liekas, ka kalnu ielokā nekādu saullēktu neredzēsim un aizūtam Tobiju vērot saullēktu vienatnē. Protams, par cik esam jau pamodināti tad pāris minūtes vēlāk visi pieceļamies un ejam uz tuvējo smaili gaidīt to saullēktu.. :) Tā nu tur kalna galā notusējāmies kādu pusstundu līdz nosaluši sagaidījām, kad saule parādās virs kalnu grēdas. Kā jau gaidīts pilnīgi nebija iespaidīgi. Vēlāk pabrokastojam un dodamies mājup. Pusstundas gājienā lejup pa stāvu ceļu sasniedzam mašīnu, pēc lielas Simona pretestības uzliekam Journey disku un ripinam uz šokolādes fabriku. Pa ceļam piestājām mazā ciematiņā nopirkām dārgāko čipsu paku ever, pasēdējām uz tilta malas un pavērojām nelielu ūdenskritumu. Svens mūs aizveda uz Nestlei piederošo Cailler šokolādes ražotni. Tur izgājām cauri tuneļiem, kur prezentēja Cailler vēsturi un kvalitāti un noslēgumā redzējām šokolādes konfekšu pilno ražošanas procesu - aptuveni 10 metros mūsu acu priekšā šokolādes zupa pārtapa par smukām iesaiņotām konfektēm, kuras arī uzreiz varējām nogaršot. Noslēgumā mūs palaida istabā, kur izkārtota lielākā daļa dažādo Cailler konfekšu, kuras varējām nogaršot. Nogaršojām gandrīz visus veidus līdz palika šķebīga dūša.. :D Nākamais mūsu pieturas punkts bija Ogo pils un vecpilsēta. Izgājam caur vecpilsētu, kas ir neliela kalna/paugura augšā un aizgājām līdz pilij, taču iekšā nebija vēlmes iet. Par cik laiks bija ideāls tad vienkārši pasēdējām zālienā un uzspēlējām kārtis. Pa ceļam uz mājām radās ideja apskatīt kaut kādu salu, taču tur aizbraucot izrādījās, ka šodien tur nevar aizbraukt, jo tur notiekot kāzas. Pamētājām pīlītes ezerā un braucām mājās - dušā neviens nebijām bijuši jau 2 dienas, tādēļ baigi ilgi ar vairs nebija vēlmes aizčiloties.. :) Mājās tikuši nomazgājāmies un tad jau sākās ilgi gaidītā ielas ballīte. Svena ģimene un viņu kaimiņi reizi gadā taisa kopīgu ballīti pagalmā. Pārsvarā gan tur bija vecāki ļaudis, taču tas neliedza mums izklaidēties. Interesantākie momenti bija Svena un Filipa dueta uzstāšanās un Šveices armijas ieroču apskate.. Filips spēlēja flautu un pēc tam dūdas un Svens viņam improvizējot piespēlēja bungas (laikam Conga drum).
Savukārt ar ieročiem bija tā, ka izrādījās, ka Šveicē pēc armijas var paturēt savu ieroci tādēļ Filipa ģimenei pagraba mētājās veseli 5 dažādi ieroči - daži bija super veci pat ar durkļiem garā un daži jau stipri moderni. Un vēl interesants fakts par Šveices drošības standartiem - katrā mājā agrak bija jābūt bumbu patversmei, tagad drīkst izmantot arī ciemata publiskās bumbu patversmes. Svens mums parādīja savējo, kas gan tagad darbojas tikai kā parasts pagrabs.
Svētdiena. Es kā jau vienmēr piecēlos pirmais un izdomāju, ka jāpabeidz sava līdzpaņemtā grāmata, kad to biju izdarījis nolēmu pievienoties vietējiem un novākt ballītes vietu (telti, galdus..). Tā arī izdarīju un kaut ko nedaudz arī piepalīdzēju, bija gan nelielas problēmas ar kontaktēšanos un iestāštīšanu viņiem, ka tiešām gribu palīdzēt un, ka man nav ko darīt! Ar vācu valodu man kā zināms diezgan vāji, un viņiem ar angļu apmēram tāpat.. :) Nākamais piecēlās Svens un tad mēs ar viņu uzspēlējām atkal Magic - šoreiz 1-1. Tam sekoja superīgas brokastis ar ģimeni un kādu 5 veidu sieri. Es pat nogaršoju sapelējušo sieru un centos īpaši nešķobīties! :p
Šodienas plānā brauciens uz melno ezeru (Schwarzsee) - kad nonākam tur, tad Svens atcerās, ka tam tieši blakus ir diezgan smuks ūdenskritums. Tad nu sākām ar tā apskati - ļoti klusa mierīga vietiņa un skaists, kādus 10m augsts ūdenskritums. Tur nedaudz pačilojām un uzbūvējām savu akmeņu kaudzi un šļakstījāmies ar ūdeni kā mazi bērni. :) Apgājām ezeram, kur notika kaut kādas bērnu airēšanas sacensības un devāmies tālāk. Doma bija braukt uz kautkādu kalnu, kur var ar skrejriteņiem nesties lejā no kalna, taču plāni mainījās un aizbraucām uz
top of the World (tā es to nodēvēju (: ). Tas bija kalna gals, kur Svena vectēvs bija pavadījis bērnību ganot lopus. No turienes pavērās ļoti skaists skats un varēja redzēt ļoti tālu. Bet pat pašā kalna galā bija pilns ar govīm ar zvaniem kaklā, kas nedaudz traucēja mierīgo noskaņojumu. Vakarā Svena vecāki mūs cienāja ar nākamo tradicionālo Šveiciešu ēdienu -
Raclette. Šeit katram savs šķīvis uz kura uzliek pāris kartupeļus un tad mazā panniņā katrs sev saliek ko grib - parasti siers, nedaudz gaļa, sīpoli utt un uzsilda viņu un tad pārlej pāri kartupeļiem. Šis man garšoja daudz labāk kā Fondu. :) Vakara noslēgumā uzspēlējām spēli ar nosaukumu
brändi dog, kas izrādījās ļoti interesanta. Uzspēlējām, iedzērām un principā mūsu ceļojums jau galā - vēl tikai ceļš uz Ženēvu un cerams paspēsim nedaudz arī to apskatīt...
Pirmdiena.Brauciens uz Ženēvu pagāja visai ātri, visu ceļu runājos ar Svenu pārsvarā par Šveici un Latviju. Tobijs kā vienmēr gulēja, bet Ilze laikam bija dziļās pārdomās un klusēja aizmugurē.. :) Pirmais šoks Ženēvā bija, kad centrā mēģinot atrast, kur noparkoties uzdūrāmies uz prostitūtu kvartāla. Vesela čupa ar viņām pat 10os (!!) no rīta! Apskatījam slaveno 140 metrus augsto
strūklaku ezera vidū un tad izgājām caur vecpilsētu. Šī pilsēta man atstāja ļoti patīkamu iespaidu - salīdzinoši mierīga, bet skaista. Tad jau arī bija laiks doties uz lidostu, kas izrādījās pavisam tuvu centram - kādu 5min brauciens. Pa ceļam piestājām izspēlēt pēdējo kāršu maču un apēst līdz paņemtās siermaizes. Tā nu mūsu ceļojums bija galā.. Uz atsveicināšanos nodziedājām un nofilmējām mūsu Korejas dziesmu: I...You...Love... very exciting! :D
