Uz Slovākijas kalniem - pārgājieni (hiking) augstajos tatros

Viss sākās pavisam nejauši, kad Pēteris man piedāvāja pievienoties viņu braucienam uz Tatriem. Diemžēl šajos datumos darbā nebija iespējams izbrīvēties, tādēļ ilgi nedomājot sapratu, ka jāsameklē sava kompānija un jābrauc datumos, kad mēs ar Lindu tiekam. Kompānijā atradām Līgu un Reini. Par izbraukšanas laiku noteicām 11.augusta (svētdienas) vakarpusi. Tā kā bijām tikai četri, tad busiņu tomēr neīrējām un braucām ar manu Opeli.

Nakts ceļā un pirmā diena Slovākijā

Ceļu uzsākām ar iegriešanos Molā, kur samainījām naudu Tavexā un iepirkām ceļam pārtiku Rimčikā. Ceļš līdz Lietuvai pagāja ātri un bez starpgadījumiem. Lietuvas daļa iesākās ļoti forši - ceļi smuki sataisīti un ātri iet uz priekšu. Pārsteidza dažas fūres, kas veica apdzīšanas manevrus ļoti apšaubāmās vietās (piemēram, krustojumos apbraucot drošības saliņām pa kreiso pusi). Pēc tam Lietuvā sāka līt lietus un kā reiz arī ceļi palika sliktāki - bija jābrauc pa ceļiem, kuriem ir iebrauktas ļoti dziļas špūres, kas ātri piepildījās ar ūdeni. Vienā reizē trāpot ūdeņainajās špūrēs pat sākās akvaplanēšana, bet viss beidzās veiksmīgi. Par laimi lietus nebija ilgs. Polijā iebrauca jau Reinis. Tur uzreiz sākās sastrēgumi un šaurāki ceļi. Ar to arī mums beigās asociējās Polija - lieliem sastrēgumiem visneiedomājamākajās vietās.

     Ap pusdienlaiku jau iebraucām Stará Lesná, kur mums bija rezervētas naktsmītnes. Ātri un bez sarežģījumiem atradām savu māju. Saimnieks arī bija uz vietas un visu izrādīja. Istabiņas smukas, tīras. Vienīgi nebiju internetā pārliecinājies vai būs arī virtuve pieejama. Nu neko - iesim uz kafejnīcām. :) Nedaudz izkravājāmies un gājām apgaitā pa ciematiņu. Atradām veikalu, atradām arī kafejnīcas. Es sapratu, ka tulīt ejot laikam aizmigšu un piedāvāju visiem doties mājās uz 30min nosnaušanos. Kā vienmēr 30min izvērtās par pāris stundām.. :D Labi pagulējuši gājām "pie itāļa" vakariņās. Vietiņa izrādījās diezgan ideāla. Cenas labas un ļoti garšīgi. Tur arī pēcāk iegriezāmies vairākas reizes... Pēc vakariņām izpētījām karti un atradām piemērotāko maršrutu pirmajai dienai. Pēc tam vēl nedaudz kārtis ar Eurosportu un Pasaules čempionātu vieglatlētikā fonā un tad jau agri devāmies gulēt, lai nākamajā dienā esam gatavi pirmajam kāpienam.

Otrā diena - Jahňací virsotne, 2230 m.v.j.l., 9 stundu kāpiens

Par savu pirmo mērķi izvēlējāmies Jahňací virsotni, jo kāpiens pēc kartes izskatījās viegls. Mašīnu noparkojām pie trases sākuma (samaksājām par to 5.60 EUR). Tā mēs izlēmām, ka šis variants būs sakarīgāks nekā no rītiem vilkties uz vilcienu, kas iet tikai reizi stundā.. Trases pirmās 2 stundas tiešām bija ļoti lēzens kāpums nn tas vairāk līdzinājās pastaigai nevis kāpšanai kalnos. Līgai šī bija pirmā reize kalnos tādēļ sākums bija lēns, jo viņa bildēja visu pēc kārtas. Un smieklīgākais, ka nevienā brīdī neticēja tam, kurā galotnē plānojam šodien uzkāpt. :)

     Pēc 2 stundu pārgājiena pie ezeriņa uztaisījām pikniku, jo no šī brīža sākas kāpiens augšup - spēku vajadzēs. Tā arī ir - no šejienes sākas diezgan stāvs kāpums. Meitenes uzreiz aizelsušās. :) Bet kaut kā uz priekšu čibinam līdz vienā vietā kalna galā ieraugam kalnu kazu. No sākuma viss ok, lēnām kāpjam tālāk līdz saprotam, ka kaza stāv tieši uz mūsu taciņas kādus 10 metrus priekšā.
Apstājamies (riņķī apiet nav iespējams, jo esam uz serpentīna takas) un skatamies uz viņu, gaidam, kas notiks. Kaza nāk mūsu virzienā. Mēs sabijušies. :D Sākam atkāpties. Pārdesmit metru attālumā ieraugam milzīgu akmeni uz kura mēs varētu uzkāpt, bet kaza gan diezin vai. Ātri ejam un uzkāpjam akmenī, gaidīsim kas notiks un izdomāsim rīcības plānu. Kaza arī pienāk pie akmeņa, kādu laiciņu te pačillo pēc tam paiet bišķiņ nostāk, bet prom arī neiet. Kādu laiciņu pagaidam un saprotam, ka kaut kas ir jādara. :D Izlemjam, ka ņemsim rokās lielus akmeņus un to kazu sitīsim, ja viņa uzbruks. Un mēģināsim apiet viņai riņķī ejot pa taisno pāri kalnam. Tā mēs arī mūkam, kaza lēnā gaitā nāk mums līdzi. Nedaudz vēlāk ieraugam alpīnistus un Reinis aiziet viņiem pajautāt ko darīt ar kazām un vai viņas ir agresīvas. Pa ceļam viņš satiek vēl 4 kazas, bet alpīnistus sasniedz. Šie saka, ka, ja mēs nebūsim agresīvi, tad kazas arī nebūs. Viss ok. Turpmāk vairs tik ļoti no viņām nebaidamies. :)

   

Vēl nedaudz kāpiens (nu jau arī nedaudz interesantāks un stāvāks - vietām pat pieliktas ķēdes, lai drošāk būtu) un tiekam līdz kalnu pārejai, kur otrā pusē paverās ļoti smuks skats. Tur atkal nedaudz atpūšamies, sabildējamies, uzēdam un izbaudam skatu un tad esam gatavi pievarēt pēdējos metrus. Tiklīdz sasniedzam kalna galu, nepaspējam pat nobildēties un sākās lietus. :( Mums diemžēl ar Lindu uz abiem tikai viens lietusmētelis. To iedodu Lindai, pats nedaudz paslēpjos no vēja aiz akmens. Ilgi augšā nepaliekam, skatu vismaz es vispār tā arī neizbaudu un kustamies lejā. Nepaiet ne 10 minūtes un lietus jau pārgājis. Bet atpakaļ jau nekāpsim. :) Paliekam atkal pie pārejas nedaudz pasēdēt un apēst ēdiena atlikumus. Pēc tam jau kāpiens līdz lejai bez nekādiem interesantiem notikumiem un pēc 9 stundu pastaigas esam atpakaļ pie mašīnas.

     Labu vietu, kur uzēst Tatranská Lomnica neatrodam tāpēc aizbraucam atkal "pie itāļa". Ļoti ātri paēdam un braucam uz Vrbov, kur ir termālie baseini. Baseini ir forši, viens no tiem (varbūt visi, bet man liekas, ka 1) ir ar pazemes termālo avotu ūdeni. Temperatūra ap 38 grādiem (dabīgi no zemes gan nākot 60), tvaikos var labi saost visādus minerāļus un sēru. Kopā sanāca forša pasēdēšana un cerams arī muskuļiem nāca par labu. Atpūtu pavisam foršu padarīja fakts, ka šie baseini ir zem klajas debess.. Tumsā ļoti forši, tikai izkāpjot no baseina ir pavēss. Vakarā vēl pa glāzei ruma un ejam gulēt.

Trešā diena - Rysy virsotne, 2499 m.v.j.l., 9 stundas

Šoreiz izbraucam nedaudz agrāk - nedaudz pēc 8iem. Šo kāpienu sākam no Štrbské Pleso apkārtnes. Šim kāpienam pirmā stunda ir pa asfalta celiņu līdz ezeram. It kā pastaiga, bet tomēr diezgan stāvi uz augšu - nebija tik viegli kā pirmajā kāpienā. Pie ezera uztaisam pauzīti un paēdam otrās brokastis. No ezera sākās meža taciņa, bet uz tās diemžēl ļoti, ļoti daudz cilvēku. Viss ceļš vienā apdzīšanā. Pēc 15min atdalamies no zilās trases, sākās stāvais kāpums, cilvēku paliek nedaudz mazāk. Šīs dienas kāpums tiešām nav viegls, diezgan bieži atpūšamies. Pēc pirmā šāda kāpuma esam pie 2 ezeriņiem. Pēc nākamā jau sasniedzam kādas naktsmītnes. Katrā no šīm vietām uztaisam ēdiena pauzīti. Netālu no šīs Chatas ir uztaisīta ļoti stilīga tualete kraujas malā ar stiklotu sienu. Ļoti smuki, tikai smirdīgi. :)

     Nākamais kāpums un esam uz kalna kores. Paverās diezgan neticams skats - otrā pusē korei izrādās ir pilnīga migla (pusē no kuras kāpām viss ir skaidrs, saulains). Uz leju neko redzēt nevar, tālumā arī nē. Sataisam daudz bildes, ļoti nopriecājamies un izbrīnamies par šādu dīvainu dabas parādību un kāpjam tālāk. Negaidīti no pretim nākošajiem cilvēkiem dzirdu latviešu valodu - apsveicinamies, bet sarunās neieslīgstam. Vēl nedaudz paejam un ieraugam kalna virsotni un nepatīkamu skatu - visa kalna virsotne un ceļš līdz tai ir nosēts ar tūristiem. Reāls sastrēgums. :( Jāsaka, ka šijā trasē mums visvairāk traucēja nenormāli lielais cilvēku skaits. Citās trasēs nebija tik traki. Bet šajā bija grūti izbaudīt kalnu foršo gaisotni. Bet atgriežoties pie tēmas - mēs ar Lindu nosēdāmies kādus metrus 10 zem virsotnes klusā vietiņā un pabaudījām skatu visriņķī. Uz brīdi arī mākoņi pašķīrās un varējām kalna otrā pusē ieraudzīt 2 skaistus ezerus. Pēc pasēdēšanas es, protams, tomēr uzkāpu līdz pašai galotnei - lai ir ķeksītis. :) Plus, no augšas varēju vēl šo to vairāk uz otru pusi ieraudzīt. 

     Ceļš uz leju diezgan grūts - kājas jau sagurušas, dažiem no mums jau sāk sāpēt ceļi. Bet kaut kā līdz lejai noklunkurējām. Lejā ejot redzēju čalīti nesam lejā lielu koka karkasu pie kura piestiprināts tukšs gāzes balons (pirms tam bijām redzējuši citus cilvēkus, kas nesa augšup dažādus produktus). Tā kā šis čalītis bija kopā ar ģimeni un no rīta bijām viņus redzējuši kāpjam augšup bez mantām, sapratu, ka cilvēki brīvprātīgi palīdz ar produktu nešanu augšā uz Chatu (to naktsmītni, kas tuvu galotnei). Kā vēlāk lejā uz izkārtnes noskaidrojām - nesēji augšā dabon tēju par brīvu. :) Es pie sevis nodomāju, ka, ja būtu zinājis, arī varēju kaut ko paņemt nedaudz. 

      Pie mašīnas bijām atkal ap 6iem vakarā - tātad kārtīga 9h darba diena aizvadīta kalnos. Ir savi plusi un savi mīnusi. :) Vakarā atkal pavakariņojām pie itāļa un mājās pačilojām pie TV.

Ceturtā diena - puiši uz Slavkovský virsotni 2452 m.v.j.l., meitenes atpūtā

Meitenes nolēma, ka viņām vajag vienu dienu atpūsties un pavazāties pa pilsētiņām. Mēs ar Reini gan izmantojām izdevību, ka esam pie tik foršiem kalniem un nolēmām, ka jāņem kāds grūtāks kalns. Izvēlējāmies Slavkovský štít - kāpums kilometru ziņā diezgan īss, bet augstums liels. Plus - no šī kalna gribam beidzot apskatīt apkārtni un mūsu ciematiņu no augšas, jo iepriekšējie 2 kalni bija starp citiem kalniem un no tiem varēja redzēt tikai citas kalnu grēdas, kas arī, protams, ir smuki. 

     Kā jau to varēja sagaidīt, mēs ar Reini gājām diezgan lielā ātrumā un ar maz atpūtas pauzēm. Taciņa atkal savādāka no iepriekšējajām. Sākums iet slīpi kalnā augšā un sanāk iet paralēli pilsētiņai. Pēc tam pagrieziens un sākās straujš kāpums uz augšu pa lielajiem akmeņiem. Nepatika tas, ka kalnu virsotnes bija tieši mākonī - uzkāpām līdz augšai un nekas daudz nebija mainījies. Sēdējām mākonī, savilku virsū visas savas drēbes un tāpat salu (vismaz sēžot. Ejot nebija ne vainas). Ēdot pilnīgi pirksti nosala galīgi zili. Neskatoties uz mākoņiem, augšā bija diezgan forši. Skats diezgan labs, pieļauju, ka pie skaidrām debesīm vispār būtu baigi forši.

     Lejā bijām jau 3os, savācām meitenes un braucām iepazīt Popradu. Pilsētas centra vienīgā gājēju iela bija diezgan smuka. Turpat ielas vidū paēdām pusdienas. Pēc tam vēl pastaigājāmies, apēdām lētu saldējumu un braucām uz Popradas termālajiem baseiniem. Pie ieejas vēl smuki sabildējāmies, bet prieki bija īsi - ieeja baseinā maksā 19EUR, pilnā biļete 26EUR. Nē paldies! Zinot, ka Vrbovā mēs varam dabūt to, ko gribam tikai par 7,50EUR izlemt ir vienkārši - kāpjam mašīnā un uz Vrbovas termālajiem baseiniem, kur jau bijām aizvakar. Šoreiz zinam, ka vienīgais baseins, kas mūs interesē (tas, kur silts, burbuļminerālūdens) ir pieejams pa lētāko cenu, to arī izvēlamies. Izrādās, ka lētākā cena arī nozīmē tizlākas dušas un ģērbšanās kabīnes ārā (kur pēc baseina naktī jau ir ļoti, ļoti auksts). Bet tas nekas - baseinā plunčāties bija forši. :)

Piektā diena - pastaiga līdz Bystra pārejai 2300 m.v.j.l.

Šodien atkal ceļā dodamies visi 4. Trases sākums Štrbské Pleso pilsētas centrā. Šim kāpumam vajadzētu būt diezgan mierīgam - bez lielas piepūles, toties ar vairākiem kalnu ezeriem un ūdenskritumu pa ceļam. Tā arī bija - lielu daļu ceļa gājām pastaigas režīmā, bieži atpūtāmies. Galīgi bez steigas. Diena bija forša, spīdēja saule - bija patīkami. Bija pāris stāvāki kāpumi, bet diezgan īsi - ļoti vienkārši.

     Pašā augšā kalnu ezeri tiešām bija smuki, bet man vislabāk patika pati pāreja. Tā bija uz kalnu kores un pārrāpāmies tai pāri izmantojot stiprināšanas ķēdes. Bija daži, kas bija diezgan sabijušies tur augšā, bet mēs ar Lindu galīgi bez stresa. :)

     Kāpums uz leju šodien pirmo dienu bija pa citu ceļu kā atnācām (pa otru kalna pusi). Bijām cerējuši, ka tā būs interesantāk - tomēr savādāka taka, citi skati. Bet diemžēl skati bija ļoti, ļoti līdzīgi. Vienīgi pašā apakšā nācās apiet apkārt pilsētas ezeram. Tas bija smuki un diezgan interesanti. Bet lejā jau kājas bija galīgi sagurušas un kā jau parasti uz leju velkoties, bija diezgan grūti. Bet līdz mašīnai veiksmīgi nokļuvām, paēdām pēdējās vakariņas pie itāļa un uztaisījām pie mājas pikniku ar kāršu spēlēšanu un ruma pudeles tukšošanu. 

Sestā diena - atpakaļceļš. Ar plostiem. Pa Katovici. Caur Traķu pili.

Diemžēl kalnos kāpšana ir beigusies un jādodas mājās. Lēnām izpaunājāmies no mājas un braucām brokastu meklējumos. Itālis diemžēl tik agri nestrādāja, tādēļ pa ceļam uz Polijas robežu kādā mazā ciematiņā piestājām pie veikala. Bet tur pat pāri ielai bija arī kafejnīca, kas bija vaļā. Nolēmām, ka labāk jāpaēd normāls ēdiens. Pasūtījām kaut kādu vietējo halušky (kaut kādas kartupeļu klimpas) ar kazas sieru un bekonu. Tas bija tiešām briesmīgi. :D Tādi puspaēduši vēl papildinājām ēdiena krājumus Tesco veikalā un braucām plostot. Pirmajā plostošanas vietā plosti bija beigušies, bet nākamajā ātri vien tikām pie sava plosta. Brauciens ļoti mierīgs, caur kalniem. It kā diezgan smuki, bet man tā 1,5h biški par daudz (sēdēšana varēja būt ērtāka). Gids/stūrmanis runāja tikai Slovākiski. Šo to ik pa brīdim sapratām, bet brīžiem bija 0 idejas par ko iet runa (zinu, ka runa nekur neiet... Bet tā gribējās uzrakstīt). Beiguši plostot meklējam autobusu. Reinis kaut kur saklausījis, ka jāiet pa celiņu uz priekšu - tā arī daram. Aizejam līdz ciematiņam, atrodam maršrutkas, bet izrādās, ka esam jau nokļuvuši Polijā un busiņi ved atpakaļ tikai uz ciematiņiem, kas ir Polijas pusē. :D Pēc mirklīša cits busiņa šoferis tomēr izrādās izpalīdzīgāks - noskaidrojis, kur mums jānokļūst viņš sarunā ar citu šoferi, ka tas mūs aizvedīs līdz ciematiņam, kas ir tuvu mūsu mašīnai, tikai otrā pusē upei. Tā arī aizkūlāmies līdz mašīnai. Tur kafejnīcā paēdām pusdienas un bijām gatavi nākamajam ceļa posmam mājup.

     Nākamā pietura Katovice. Īsti nezinam neko par šo pilsētu, izvēlējāmies to kā pieturvietu tādēļ, ka bija apmēram pa ceļam. :) Tiklīdz sākām braukt pa Poliju tā sākās sastrēgumi (svētdienas pusdienlaiks/ pēcpusdiena). Mūsu vienīgais izskaidrojums šādai parādībai - "Polija!". Neko, lēnām aizkratījāmies līdz Katovicei un novietojām mašīnu 500m no centra (pēc GPS), jo ieraudzījām bezmaksas stāvvietu. Izkāpām un vazājāmies centra virzienā. Ieejam parciņā - pilns ar bomžiem. Dīvaini. Staigājam tālāk, meklējam kafejnīcu. Kafejnīcas nav. Ir 2 kebabu ēstuves un 1 indiešu restorāns. Dīvaini. Staigājam tālāk. Atrodam noplukušu stacijas laukumu. Joprojām nemazākās pazīmes, ka tas būtu centrs. Nospriežam, ka pilsētiņa tiešām maza. Peņemsim kebabu un brauksim tālāk. Kebabs būs gatavs pēc 15min. Tik ilgi negribam gaitīm, ejam pastaigāties vēl. Pajautāju milicim, kur centrs. Ahā - tomēr otrā pusē dzelzsceļam. :D Ieejam stacijā - viss msuki, glauni. Skaidrs. Tiešām bijām nepareizajā pusē. :D Otra puse tiešām sakarīga - kā jau centram pienākas. Ēst gan tāpat izvēlamies kababu. Dabonam lētuu un mega lielu kebabu - ar kilogramu (pārspīlējot) gaļas. Es biju laikam vienīgais, kurš apēda vairāk par pusi. Tiešām liels. Un garšīgs. Vēl neliels līkums pa pilsētu un ejam uz mašīnu. Atrodam arī pašu, pašu centru ar gājēju ielām. Ir labs. :)

     Nākamās daudz stundas pavadam ceļā uz Traķu pili. Kaut kā ar Reini mainoties līdz turienei nonākam. Lietuvā braukšana ļoti forša, jo sāk jau aust rīts un ceļi ir tukši. Tā kā izmainījām virzienu un braucām caur Viļņu (Traķiem), tad uz ceļa arī vairs nav fūres, kas traucētu braukt. Ap 7iem jau esam pie Traķu pils - apejam riņķīti. Skatamies, ka iekšā vēl kaut kāda skatuve un miskaste - nospriežam, ka bijis kāds koncerts. Pēc 5 stundām atgriežoties mājās satieku vecāko brāli, kurš izrādās ir tieši tajā festivālā bijis, tikai vienu dienu. :) Bet tas tā. Sagadīšanās. Tātad - vēl pāris stundas ceļā un esam Rīgā. Viss beidzies veiksmīgi, bez īpašiem starpgadījumiem. Bija labi.

Cipari un info

Ja nu kādam arī sagribās braukt, tad noteikti interesēs cipari.
Degviela kopā ~200 LVL (50 LVL no cilvēka)
Naktsmītnes 164 LVL (41 LVL no cilvēka) Vila Altwaldorf, Stara Lesna. (varu iedot epasta adresi - pa tiešo būšot 25% lētāk)
Naktsmītnes meklējām: Limba.com un Booking.com
Hiking kartes online (jāpiezoomo) http://mapy.hiking.sk/
Termālie baseini: Vrbov Thermal park

Ja ir jautājumi - nekautrējieties. :)