Santiago ceļš ar velo (jeb Svētā Jēkaba ceļš jeb Camino de Santiago)

Kādu laiciņu jau bija vēlme kaut kur aizbraukt garākā velobraucienā. Bija doma par Melnkalnes un Maķedonijas reģionu, bet nāca piedāvājums no Edgara par Santiago Ceļa (Camino De Santiago) braukšanu un nolēmu, ka ir jāpievienojās. Teikšu uzreiz - mēs šo ceļu nebraucām reliģiskos nolūkos un arī ne tādēļ, lai "atrastu sevi" vai pārdomātu dzīvi. Mēs to darījām piedzīvojuma pēc un šo ceļu izvēlējāmies tādēļ, ka infrastruktūra ir labi attīstīta (ceļš ir labi marķēts, naktsmītnes ir ik pēc pāris kilometriem un maksā tikai 5-10 EUR, ēstuves ir teju katrā mazākajā ciematiņā pa ceļam) un izmaksas ir saprātīgas. Par šo ceļu principā zināju tikai tik daudz cik biju lasījis Ullas un Dāvja blogā.

Pirmā diena ceļā - Burgos --> Boadilla Del Camino, 63km. (šeit un turpmāk stāstā kilometri norādīti kā pēc kartes, jo braucienā nebija līdzi odometra, bet esmu pārliecināts, ka katru dienu mērojām ne vienu vien lieku kilometru).

Ceļā devāmies 19.jūnijā no Rīgas uz Milānu un pēc tam uzreiz uz Santander. Santander mūs sagaidīja Edgars un rezervēts viesnīcas numuriņš. Nākamajā rītā ar autobusu devāmies uz Burgos, kur mums bija ieplānots sākt savu pilgrimu ceļu. 11os jau bijām pie katedrāles, kur bija sarunāts tikties ar velosipēdu nomas pārstāvi. Veiksmīgi dabujām savus riteņus, uzpumpējām riepas, sakrāmējām pekeles velosomā un devāmies iestiprināties pirms došanās ceļā. Kafejnīcā arī ieģērbāmies savās velodrēbēs. Pēc tam tikai atlika atrast Albergu, kur dabūt savu svētceļnieka pasi un ~13:00 jau devāmies ceļā. Ap to laiku, kad uzsākām savu dienu, citi pilgrimi (gājēji) jau ieradās Burgosā un bija savu dienas normu izpildījuši. Pirmajā dienā mums ieplānots nobraukt 85km... Sākumā braucot tāda jocīga sajūta - nav pierasts braukt ar tādām 10-12kg somām uz riteņa bagāžnieka.
Bet nav arī baigi grūti, kaut kā uz priekšu iet. Par somām runājot - lasot par gatavošanos Santiago Ceļam, viena no biežāk sastopamajām pamācībām ir neņemt līdzi pārāk daudz mantu. Domāju, ka mēs ar Lindu esam paņēmuši līdzi tiešām tikai visnepieciešamāko - mūsu abu somas kopā lidostā svēra tikai 8,3kg. Protams pēc tam braucot uz velo bagāžnieka nāk arī ūdens un pārtikas krājumi, kas dod dažus papildus kilogramus... Tātad - pirmās dienas sākumā cēļš vijās pārsvarā pa lauku celiņiem. Bija gan dubļaini celiņi, gan grants ceļi, gan asfaltēti.. Bet interesanti bija tas, ka uz ceļa bija ļoti, ļoti maz citu gājēju un braucēju. Visticamāk tādēļ, ka tik vēlu izbraucām. :) Pa ceļam visiem viss kārtībā, braucam mierīgā tempā, ik pa brītiņam nedaudz atpūšoties. Pa dienu arī sanāca pievarēt pirmo mūsu kalnu. Daļēji braucot, daļēji stumjoties augšu sasniedzām apmēram reizē ar kādu pārīti. Visi 6 arī kopīgi pasēdējām un atpūtāmies, nedaudz aprunājāmies.
Nākamā nozīmīgā pietura jau vakariņas kādā mazā pilsētā. Te atradām ļoti foršu albergu, kur dod vakariņas. Tieši pie iebrauktuves pilsētā arī Edgaram izdevies iznīcināt vienu no savām riepām. Kamēr vakariņas nenes mēs ar riepu jau tikām galā. Šeit arī pirmo reizi izbaudījām kārtīgas pilgrimu vakariņas - pirmajā ēdienā makaroni ar tunci, otrajā gaļas gabals ar kartupeļiem un saldajā jogurts. Un, protams, pāris glāzes vīna. Pulkstens jau astoņi, bet tā kā no ieplānotajiem 85km esam nobraukuši tikai ~51, tad mēs ar Edgaru nolemjam, ka varētu vēl līdz nākamajam ciematam aizmīties, lai rīt mazāk. Pēc 8 km esam jau ciematiņā Boadilla del Camino. Tieši pašā ciematiņa sākumā ieraugam Albergu, bet visi vārti ciet. Beigās iznāk vīrelis un saka, ka vispār viņa Alberga ir ciet, jo tiek remontēta, bet mūs viņš uzņemšot. Tiekam pie privātās istabas (un albergas) tikai mums 4 cilvēkiem! Čalis ļoti runīgs un šķiet, ka ir par daudz saostījies krāsu krāsojot sienas, bet tas nekas.. :)

Otrā diena - Boadilla Del Camino --> Leon, 118km

Rīts ir drēgns, bet laicīgi dodamies uz ceļa. Tur jau priekšā krietni vairāk cilvēku kā pirmajā dienā. Rītu sākam ar pāris kilometru braucienu līdz jau lielākai pilsētai Fromista, kur piestājam uz glāzi silta dzēriena, lai sasildītos. Iedzeram kakao, apēdam brokastīs dažādas formas makaronus un dodamies atkal ceļā. Ir arī ideja, ka jāizmēģina gumijas striķī pavilkt Olgu. Tas tiek iemēģināts un izskatās, ka viss iet labi. Bet jau pēc pāris kilometriem striķis neveiksmīgi iepinās Olgas priekšējā ritenī un tas beidzās ar diezgan smagu kritienu. Labi, ka ar Olgu viss pa lielam kārtībā - ir tikai izbīlis un noberzumi. Jebkurā gadījumā, tiek nolemts, ka Olga uz Leonu brauc ar autobusu (beigās gan izrādās, ka ar autobusiem švaki un aizbrauc ar taxi). Tā nu mēs ar Lindu paliekam divatā. Reāli sākam braukt ap pus11iem, priekšā vēl vairāk kā 100km. Nolemjam, ka ja sanāks tad sanāks, ja nē tad nē. Brauksim cik gribēsies, jo nākamā diena tāpat ieplānota atpūtai pa Leonu, lai sagaidītu Andi.
Šodien vairāk ceļš iet gar šoseju. Ir diezgan līdzens un neinteresants ceļš. Paēdam pusdienas Sahagunā un lēnām ripinam tālāk. Pēc ēšanas baigais atslābums, tādēļ uz priekšu iet diezgan lēni, arī atpūtas pauzītes taisam jau ik pēc kādiem 5-10km. Kad pulkstens jau ap 6iem un esam vēl 37km no Leonas esmu gatavs mest mieru. Linda arī jau guļ zem koka ar kājām gaisā. Bet Linda kaut kā izdomā, ka labāk gribētu rītdien vispār ar riteni nemīties un nakšņot viesnīcā (kas mums ir rezervēta Leonā) nevis šeit kaut kur Albergā. Es, protams, saprotu, ka ja Linda varēs nobraukt tad man arī jāsaņemās un jābrauc tālāk. Tā nu mēs lēnām braucot un bieži atpūšoties izmokam atlikušos kilometrus un ap 9iem esam Leonā. Tur satiekam Edgaru un Olgu un iekārtojamies savā istabiņā. Nogurums pamatīgs. Vakariņās dabonu sliktāko paelju kāda ir redzēta. Porcija maza, jūras velšu vietā ir tikai viena garneles aste, vistas vietā ir 1 mazītiņš gabaliņš.

Trešā diena - Leona, 0km

Šodien paredzēts gulēt bez modinātāja. Es, protams, jau augšā biški pēc 9iem un gulēt vairs negribās. Nolemju, ka iešu sagādāt mums ar Lindu brokastis. Atrodu supermārketu, bet tas veras vaļā tikai 10os (vēl 30min laika). Bet redzu vietējos ar mazajiem tirgus ratiņiem. Man viss skaidrs - sekoju tiem, kam ratiņi tukši un pēc pāris minūtēm jau esmu vietējajā tirgū. Man vienmēr patīk aiziet uz tirgu katrā valstī. Šis gan nav diez cik interesants (salīdzinot ar Centrālāzijas valstīm), bet sapērkos sev vajadzīgos augļus un žāvētas aprikozes. Pēc tam aizstaigāju līdz veikalam un tur iepērku vēl šo to brokastīm. Dienu pavadam mierīgi pastaigājoties pa pilsētu, vakarpusē pievienojas Andis.

Ceturtā diena (Līgo) - Leon --> Rabanal del Camino, 67km

Izbraucam ap 9iem, šodien kaut kā nebruacās visiem kopā. Ik pa mirklītim attopamies, ka esam atdalījušies, tad viens otru pagaidam. Šādā veidā braucot uz priekšu iet lēni. Neko darīt. Pirmā dienas daļa iet gar/pa šoseju līdz nokļūstam ciematiņā ar nosaukumu Orbigo. Šajā vietā Andim ir krietna fotosesija un mums visiem arī neliels pikniks. Pēc tam ir izvēle braukt gar šoseju vai ar nelielu līkumu pa mazākiem ceļiem - mums šoseja piegriezusies tāpēc braucam pa mazajiem celiņiem. Šī diena jau ir krietni karsta. Pēdējais gabals jābrauc pa tuksnesim līdzīgu ceļu - kārtīgi izcepinamies. Dienas galā atkal kārtīgs nogurums. Vispār jūt arī, ka nogurums vēl iekrājies no pirmajām dienām, kājas tādas nedaudz stīvas (kā izrādījās šī sajuta nepameta mūs arī turpmāko nedēļu). Pilsētiņa kurā apmetamies tāda diezgan forša, mājīga. Šoreiz pirmo reizi izmēģinam municipālo albergu.

Nakšņošana ir pagrabā, tur ir vēss, bet ļoti patīkams. Vakariņās aizejam uz kādu kafejnīcu, kur īpašnieka draudzene ir igauniete. Nedaudz aprunājamies ar vīriem no blakus galdiņa, sanāk diezgan smieklīgi, jo viņš mums kaut ko par raganām un ko tur vēl mēģina izskaidrot ar žestiem.. :) Pēc vakariņām mūs uzcienā ar kaut kādu īpašu šotiņu (šķiet, ka vietējais jēgerītis - kā jau visās valstīs kaut kas sabrūvēts no dažādām zālītēm). Iepērkam arī produktus līgo atzīmēšanai un dodamies uz albergu. Kādu pus stundu mēģinam nesekmīgi bez šķiltavām iekurināt ugunskuru, bet pēc tam to tomēr iekuram ar šķiltavām, kuras man iedot vīrietis no kaimiņu albergas. Jāatzīst, ka nojāņojām ļoti, ļoti mierīgi. Pasēdējām pie ugunskura, kur mums pievienojās Itāļu bariņš, izdzērām nedaudz vīna un alus un ar to arī mums ballīte beidzās.

Piektā diena - Rabanal del Camino --> Ponferrada, 32km

Šī diena man braukšanas ziņā patika vislabāk. Rīts bija diezgan smags, kādus 8km braucot pret kalnu. Mēs ar Edgaru izvēlējāmies lielāko daļu ceļa braukt pa meža taciņām, kamēr pārējie brauca pa šoseju. Bet labākā daļa sākās tad, kad sasniedzām lielo metāla krustu (Cruz de Ferro) pēc kā sākās stāvs nobrauciens. Nākamos apmēram 20km principā tikai ripinājāmies un bremzējām. Braucām lejā gan pa asfaltētu ceļu, gan pa mazām taciņām, gan dažādiem maziem akmeņainiem celiņiem. Skati bija forši, braukšana interesanta un kompānija laba. Ierodoties Ponferradā krietnu laiciņu nomaldījāmies meklējot albergu tuvāk centram.. Bet beigās braucām pēc norādēm uz municipālo albergu. Pēc tam izīrējām mašīnu un aizbraucām uz Las Medulas kalniem. Tie tādi dīvaina paskata veidojumi, nez kā radušies.. Albergā nez kā bijām gadījušies kaut kādā veco ļaužu - krācēju istabā. Tur bija kādas 30 gultas un gandrīz tik pat krācēji. :D Sapratām, ka ausu aizbāžņi ir vajadzīgi un nākamajā dienā tos sagādājām.

Sestā diena - Ponferrada --> Triacastella, 73km

Šī savukārt bija vissmagākā brauciena diena. Kopā pievarējām vairāk kā 800 augstuma metrus.Bet par visu pēc kārtas... Rīts kā jau ierasts pavēss. Kādu laiciņu braucam kamēr tiekam ārā no pilsētām un tad pa dažādiem lauku celiņiem un asfaltētiem ceļiem dodamies uz priekšu. Iebraucam Villafranca del Bierzo, kur uztaisam piknika pauzīti un mēs ar Lindu beidzot dabonam chocolate con churros. Skatamies Anda kartē, ka uzreiz no šī ciema sākās smagais kāpums uz augšu, pēc kura ir nobrauciens un tad vēlviens megakāpums. Man sācis sāpēt celis, paliek neomulīgi.. Bet pēc kāda laiciņa karšu pētīšanas saprotam, ka šī ir viena no vietām, kur var izvēlēties ceļu. Mazohisti neesam un izvēlamies nobraukt pāris km vairāk, bet apbraukt pirmajam kalnam riņķī. Tā arī daram. Un ripinam tālāk. Sākotnējais dienas plāns ir tāds, ka pēc lielā kāpiena metam kaut kur mieru.. Tātad vēl palikuši tikai 8km. Bet visi stāvajā kalnā augšup. Sākam lēnām virzīties. Izrādās, ka kartes nemelo un kalns tiešām ir ļoti stāvs. Lielākoties pārvietojamies ar vismazāko ātrumu (1-1), kas nozīmē, ka braucam ar 3-5 km/h lielu ātrumu. Vienā brīdī Andis sāk stumties. Un secinu, ka viņam iet tieši tik pat ātri kā man minoties. Es ar uzreiz kāpju nost un sāku stumties - šādi vismaz nesāp celis tik ļoti. Ar pauzītēm ik pēc pāris minūtēm beigās aizkļūstam līdz pirmajam no ciematiņiem kalna augšā.

Lielākajai daļai no mums ir baigais besis un nolemjam, ka uzēdīsim kārtīgas pusdienas un rāpsimies tālāk pēc tam. Īstenībā šis ciematiņš ir ļoti foršs, lai gan maziņš. Ja es būtu kājāmgājējs domāju, ka šeit nakšņotu. Vispār ceļā bija daudzi tādi mazi mīlīgi ciematiņi, kuros labprāt padzīvotos ilgāk, ja būtu vairāk dienas laika. Lai nu kā.. Bet pēc pusdienām un nelielas gulšņāšanas zālē esam gatavi piebeigt to kalnu. To arī veiksmīgi izdaram un ierodamies O Cebreiro, kur plānots nakšņot. Nezinu kā, bet tas plāns pamainījās un aizbraucām tālāk. Lai gan pēc kartes šķita, ka tagad būs +/- līdzens, īstenībā bija īsi kalniņi lejup un augšup. Tātad - kājām smagi. Kaut kā tomēr ar pauzītēm aikūlāmies līdz Alto de Poio, kam gan vajadzētu būt augstākajam šīs dienas punktam. Mēs ar Lindu šajā brīdī nolemjam, ka 15km garo nobraucienu gribam veikt tagad, jo no rīta būs baigi, baigi auksts traucoties pa kalnu lejā ar ātrumu ~50-60 km/h. Pārējā mūsu kompānija gan izvēlējās palikt augšā un izbaudīt rīta skatus. Protams, vilinoši, bet mani salšana no rīta ļoti biedē, tādēļ tomēr paliekam pie sava. Nobrauciens tiešām bija ļoti, ļoti patīkams! Abi ar Lindu to izbaudījām. Kalna lejā iemukām iekšā pirmajā albergā, jo baidijāmies, ka nesanāk atkal mīt uz augšu - to gan vairs šodien negribās. :) Albergā nomazgājāmies, atpūtāmies, izmazgājām izlietnē daļu drēbes un aizdevāmies pavakariņot un iedzert vīniņu.. Ļoti patīkams vakars izvērtās.

Septītā diena - Triacastella --> Airexe, 57km

Nākamais rīts tik tiešām ir auksts un mēs esam priecīgi, ka jau vakar noripojām pa kalnu lejā. Pēc kādiem 8km piestājam pirmajā ciematā uz kakao, lai sasildītos. Pēc šīs pauzes izrādās, ka Olga nejūtās labi un nolēmusi tālāk līdz šī vakara naktsmītnei doties ar taksi. Arī Edgars nejūtās labi, tādēļ viņš aizbrauc ar Olgu. Mēs paliekam trijatā. Dienas pirmās daļas ceļš izrādās ļoti interesants. Ceļš ir ļoti dažāds un tādēļ arī interesants - tas iet gan pa mazām meža taciņām, gan maziem lauku celiņiem. Braucam cauri ļoti daudziem maziem ciematiņiem. Katrs ir nedaudz savādāks. Pusdienas izvēlamies ēst lielākajā no pilsētām šīs dienas ceļā - Portmarin. Arī smuka pilsēta, ezera krastā. Paēdam ļoti garšīgas un sātīgas pusdienas un iztukšojam pudeli vīna. Ļoti patīkami.
Problēma tikai tāda, ka braukšana galīgi vairs nav prātā. Un arī ne kājās.. Ļoti liels atslābums. Nu neko - atrodam kaut kādu zāles pleķīti un atlaižamies uz mirklīti. Otra problēma ir tāda, ka nākamie 14km ir pret kalnu.. Un jāpievar ir apmēram 367 augstuma metri. Un trešā problēma ir tāda, ka Lindai kājas atteikušās kustēties. Pilnīgs besis. Man nav daudz labāk. Šos 14km tiešām mocījāmies. Gan stūmām riteņus ar kājām, gan stūmām Lindu gan lēnām mināmies. Bet beigās tomēr līdz nakšņošanas vietai nokļuvām. Pilnīgi pārguruši gan. Vakars kā jau ierasts - duša, vakariņas, atpūta, miegs.

Astotā diena - Airexe --> Monte do Gozo, 70km

Tā kā līdz galam atlikuši vairs tikai 75km, tad plānojam šodien vieglu dienu. Izlemjam, ka pabrauksim līdz pusdienām kopā ar Andi (kuram jau rīt no rīta lidmašīna) un tad lēnām sāksim meklēt naktsmītnes, bet Andis brauks līdz galam. Ceļš joprojām diezgan interesants, vismaz līdz pusdienām. Uz ceļa jau manāmi daudz, daudz vairāk cilvēku, jo liela daļa dažādu iemeslu dēļ izvēlas iet tikai pēdējos 100km. Šodien braukšana gan atkal iet daudz lēnāk, jo esam pieci. Bieži sanāk stāties, gaidīt, atpūsties. Pēc pusdienām palaižam Andi uz Santiago, paši nolemjam lēnām braukt uz Arca un nakšņot tur. Tad rītdien paliek tikai 18km. Lai gan Arca ir diezgan liela pilsēta, pilnīgi visas albergas un citas naktsmītnes ir pilnas.

Tā mums gadās pirmo reizi, lai gan bijām par to jau brīdināti, ka tā var jebkurā vietā ceļā gadīties. Mums saka, ka varam mēģināt pēc 5km kādā viesnīcā, bet sliktākajā gadījumā Monte do Gozo esot ļoti liela alberga. Protams, pa ceļam bija vairākas naktsmītnes, bet vietu nebija. Nebija mums pārliecības, ka arī Monte do Gozo vieta mums atradīsies. Palika jau vēls un kājas bija ļoti smagas.. Arī ceļš uz pēdējiem kilometriem aizvien biežāk iet pa ceļa malu, riņķī aizvien vairāk garlaicīgu māju un aizvien lielāka satiksme. Bet līdz Monte do Gozo veiksmīgi nokļūstam un par mūsu brīnumu alberga ir tiešām liela. Es pat teiktu gigantiska nevis liela.

Cik rēķinu tad tur vietas ir ap 1000 cilvēkiem. Šeit nakšņo ne tikai pilgrimi, bet arī cilvēki, kas brauc ar tūristu autobusiem. Kad pēc diezgan ilgas ņemšanās tiekam pie savas istabas, atrodam segas un iekārtojamies, sajūtam lielu atvieglojumu (kas pārsvarā nāk dēļ lielā fiziskā noguruma). Saprotam, ka ceļš ir nobraukts. Tajā pat laikā nedaudz paliek žēl, ka tas jau ir galā. Tas bija ātri. Istabiņā iepazīstamies ar divām jaunietēm, kam katrai savs stāsts par ceļu. Savi iemesli, sava pieredze. Istabiņas atmosfēru nedaudz pabojāja pavecāka franču kundzīte, kas ne par kam nepiekrita palaist svaigu gaisu istabā.. Bet tas nekas, esam priecīgi. Rītdien jau sasniegsim katedrāli!

Devītā diena - Monte do Gozo --> Santiago de Compastela

Tā kā zinam, ka svētā mise ir tikai 12os, bet braukt mums tikai 5 kilometri, tad atļaujamies sākt diezgan vēlu - pēc 9iem. Ap 10iem jau esam pie katedrāles, sabildējamies, pasēžam. Tur kaut kā ir tā aura tāda, ka gribās mirklīti pasēdēt uz zemes, raudzīties uz katedrāli un apdomāt kā ir gājis ceļā un ko tas ir nozīmējis. Tā dara daudzi cilvēki - arī mēs. Kad esam nedaudz pabaudījuši šo vietu, ar piezīmogotajām pilgrimu pasēm rokās dodamies saņemt savu diplomu par ceļa veikšanu. Diplomus mēs dabonam katrs savādākus - mēs ar Edgaru norādam, ka ceļa mērķis ir bijis atpūta/piedzīvojums, bet meitenes norāda, ka mērķis bijis daļēji reliģisks - attiecīgi arī dažādi diplomi. Tas gan mani pilnīgi neapbēdina.
Mums atlikusi vēl stunda līdz misei, tādēļ izejam pastaigā pa pilsētas centru. Mēs ar Lindu atkal paņemam chocolate con churros un esam priecīgi. Pēc tam jau uz mesi. Visas runāšanas, protams, spāniski un mani īpaši neaizkustina. Interesanti bija 2 lietas: 1) tas, ka nosauca visas valstis un provinces no kurām ieradušies svētceļnieki (spāniski nesapratām, bet pieļauju, ka atskaite ir par iepriekšējā dienā ieradušamies cilvēkiem) un 2) lielā vīraka šūpināšana. Tas bija tiešām interesanti. Pēcpusdienā atrodam albergu (šeit nedaudz dārgāk kā pa ceļam - 15eur) un paēdam. Vakars tiek veltīts pastaigām pa pilsētu, velo atdošanai un atpūtai.

Pirmā diena pēc ceļa - uz Finisterri

Pēc velobrauciena bija plāns pie okeāna pavārtīties saulē un nedaudz atpūsties. Lai nav tā, ka no atvaļinājuma pārbraucam mājās galīgi pārguruši. No rīta izīrējām mašīnu un braucām taisnā ceļā gar piekrasti uz Finisterri, kas vēsturiski ir ceļa beigas. Liela daļa gājēju turpina ceļu arī līdz tejienei. Tas esot papildus 3 dienas. Finisterrē mēs aizejam aiz bākas, paskatamies uz pasaules malu un novērojam dažādas pilgrimu ceļa beigu svinēšanas atstātās paliekas. Pārsvarā tās ir zābaku un drēbju formā, jo skaitās, ka sasniedzot galu vajag sadedzināt savas drēbes utt... Mēs tam neticam un vienkārši paskatamies uz to no malas. Gandrīz kā tūristi parastie. :) Pēc tam braucam uz pludmali un atlikušo dienas daļu pavadam vārtoties saulē.

Pēdējā diena - sauļojamies

Pēdējo dienu arī pavadam laiski sauļojoties un nedaudz pastaigājoties gar krastu. Es protams pamanos kārtīgi apdegt - tā, ka vēl vairākas dienas sāpēja pleci. Vakarā atpakaļ uz Santiago de Compastela. Tur vēl pastaigājamies, diemžēl neatrodam nevienu veikalu, kas būtu vaļā (jau bijām piemirsuši par šo spāņu netikumu vērt ciet visas iestādes pie pirmās izdevības).






Uz mājām...
Atpakaļceļš veiksmīgs. Lidojām caur Londonu, atkal ar Ryanair.

Kopumā prieks gan par labi pavadīto laiku, gan labo kompāniju, gan arī par to, ka nobraucām tos ~500km. Arī citiem cilvēkiem varu ieteikt nebaidīties un doties ceļā - tas tiešām ir forši! :)

P.S. Ja kāds tiešām dodas ceļā - pāris ieteikumi:
1) Somu pēc iespējas vieglāku. Ar pāris krekliem un biksēm tiešām pietiek.
2) Mēs iztikām bez guļammaisiem, bet ir dzirdēts, ka ir albergas, kur segas nedod.
3) Obligāti paņemiet līdzi ausu aizbāžņus.
4) Es ieteiktu detalizēti ceļu neplānot un nakšņot kur gribās.

Protams, ja vēl kādi jautājumi, droši varat jautāt pēc padoma.