No Kazahstānas uz Latviju caur Ķīnu

Ir pagājuši teju 6 gadi kopš atgriezos no apmaiņas programmas Kazahstānā, taču esmu nonācis pie apziņas, ka vajag apkopot savas atmiņas un spilgtākos brīžus arī no mana ceļa mājup, kas īstenībā bija visnotaļ garš un aizraujošs.

Ceļš uz Urumči

Tātad Decembris 2007, aptuveni 16.datums - visi eksāmeni nokārtoti un pārējie apmaiņas studenti dodas mājup, taču es esmu nolēmis, ka ja reiz esmu tik tuvu Ķīnai (vien kādi 600-700km) tad tas ir jāizmanto un jābrauc paceļot. Lidmašīnas biļetes uz mājām esmu nopircis 16.janvārī no Taškentas (Uzbekistāna) uz Rīgu - tas sanāca gandrīz 2x lētāk kā lidojot no Almaty. Ķīnas brauciena sakarā problēma bija ar līdzbraucēju - biju runājis braukt kopā ar Korejiešu meiteni, bet viņa kaut kā aizķērās ar eksāmeniem un nebija skaidrs kad un vai viņa brauks uz Ķīnu. Tā nu visi draugi aizbrauca pa mājām un sapratu, ka nav jēgas gaidīt ilgāk un ir jābrauc. Nakts vidū ņemu taksi un braucu uz auteni. Tur zinu, ka no rīta jābūt autobusam, kas iet līdz pat Urumchi, taču to tā arī neatradu - toties piedāvājās taksis. Pēc neilgām diskusijām novienojamies,ka pa 3500 tenge (~14 LVL) aizvedīs līdz robežai. Taksis, protams, tiek dalīts vēl ar pāris cilvēkiem. Aptuveni 10 stundu brauciens un līdz robežai nokļūstam vairāk vai mazāk veiksmīgi, arī robežai pāri tieku diezgan raiti. Otrā pusē klāt neskaitāmi taksisti, bet es turos kopā ar 2 sievietēm,kas brauc no Kazahstānas uz Ķīnu lai importētu kažokādas. Šīs iesaka ņemt taksi - sarunājam, ka mūs aizvedīs līdz Urumchi pa 300 jēnām (~30 Euro). Ceļs kopā ievelkas uz 14 stundām, jo pa vidu uz šosejas aizdegusies smagā mašīna un dabonam pie normāliem mīnusiem 2 stundas gaidīt uz ceļa kamēr viņu nodzēsīs (neviens gan nedzēsa - gaidīja kad izdeg. Iespējams tādēļ, ka tas notika nekurienes vidū). Nakts vidū ieradāmies Urumchi un tādēļ nevarēju meklēt savu hosteli, kur biju ieplānojis nakšņot. Nācās gulēt diezgan labā viesnīcā pa 10Eur nakti, kas galīgi neietilpa manā ieplānotajā budžetā. Nākamajā dienā turpināju apgūt Ķīnu un pierast pie situācijas kopā ar savām kazahu kažokmeklētāju draudzenēm. :) Pastaigājam pa veikaliem un sāku nedaudz iejusties. Vakarā veiksmīgi atradu iekāroto hosteli, kurš beigu beigās izrādījās visforšākais un mājīgākais no visiem, kur ceļojuma laikā pabiju! Par nakti maksāju 25 jēnas.

Pirmās dienas Ķīnā

Nākamo dienu pavadīju vienkārši vazājoties pa Urumchi un izbaudot faktu, ka esmu beidzot Ķīnā. Vakarā jau saņēmu meilu no Minseon, ka viņa dodas ceļā uz Urumči. Nopriecājos un nākamajā dienā jau sagaidīju viņu, tikāmies hostelī. Uzreiz arī izplānojām kurp un kā doties tālāk. Mans mērķis bija 26.cecembrī būt Kunming, kur bija norunāts tikties ar Harro tādēļ tuvāko dienu laikā vajadzēja lidot uz to pusi. Lidojums uz Kunming bija padārgs, tādēļ izlēmām braukt uz Chingchong, jo arī Chengdu, kas it kā likās piemērotāka un tuvāk Kunming bija padārga.. Tātad nopirkām biļetes uz Chingchong priekš 24.decembra rīta. Līdz tam pačilojām pa Urumči.. Šo faktu vairs precīzi neatceros, vai nopirku skrejriteni kamēr biju viens vai jau kopā ar Minseon, bet nu skaidrs ir fakts, ka abi beigās tikām pie skrejriteņiem un tad nu ar tiem arī vizinājāmies riņķī pa pilsētu. Tas bija salīdzinoši ērts un ātrs pārvietošanās līdzeklis, pluss bija, ka to varēja salocīt un paņemt rokās - tātad netraucēja ieiet veikalos vai braukt ar autobusu. Šīs dienas izmantojām, lai pastaigātu pa vietējiem veikaliem un apskatītu tuvējos parkus... Pirms izbraukšanas uz sienas parakstamies (kā to darīja lielākā daļa viesu)..
Zīmīgi, ka šeit Urumči vienā no pirmajām dienām vazājoties pa pilsētas veikaliem atradu arī ausaiņus. Man tie ļoti iepatikās un vienu nopirku arī sev. Nu jau vairākus gadus vēlāk uzsāku ausaiņu izplatīšanu arī Latvijā. 

Lidojums uz Chingchong/Chengdu un ziemassvētku vakars

Jautrība sākās ar mūsu lidojumu.. Zinājām, ka mums lidojums ir 14.00 un izdomājām, ka hostelī nav ko darīt tādēļ labāk sataisīsimies un brauksim laicīgi - jau ap 11iem esam gatavi izbraukt no hosteļa. Pie reception atvadoties pajautājam hosteļa vadītājam kā nokļūt lidostā. Viņš pajautāja arī cikos ir mūsu lidojums. Šajā brīdī es sapratu, ka ir sū... un teicu Minseon "skrienam, mēs kavējam!". Biju pilnīgi stulbi aizmirsis, ka Urumchi, lai arī dzīvo pēc tāda paša laika kā Kazahstānā, viņu oficiālais laiks ir 2 stundas ātrāks (Pekinas laiks), kas nozīmēja, ka mūsu lidojums ir jau pēc stundas... :) Tā nu mēs ļoti lielā ātrumā iznesāmies uz ielas, dabujām taksi un ar zīmju palīdzību viņam veiksmīgi parādījām, ka kavējamies un lai viņš brauc ātrāk. Šoferis bija foršs un ta arī darīja, par ko arī nopelnīja nelielu dzeramnaudu (kā zināms Jānis dzeramnaudas dod reti). Pieskrējām pie sava check-in un devām biļetes, a šis saka, ka par vēlu un kaut ko ķīniski uzraksta uz biļetes. Ar angļu valodu kā vēlāk noskaidrojām arī lidostā viņiem bija pavāji. Viņš mūs uz reisu negribēja ņemt, kaut gan bija vēl 25min laika. Tā nu mēs nesāmies riņķī pa lidostu un runājām ar visiem šīs aviosabiedrības cilvēkiem, lai palīdz.

Es atradu ofisā lidostas otrā galā čalīti, kurš laikam bija svarīgs un nedaudz mācēja angļu valodu - šis izskatījās ieinteresēts mums palīdzēt, taču noskaidroja, ka to lidmašīnu esam nokavējuši (pa to laiku jau boardings arī beidzies). Pēc ilgām sarunām un skaidrošanām izdevās sarunāt, ka pāris stundas vēlāk ļaus mums lidot uz Chengdu, jo reisi uz ChingChong vairs nebija un vairākas dienas gaidīt mēs arī negribējām, kā nekā ziemassvētku vakars... Ķīniešiem gan tas ir citā laikā, bet mums šis bija tomēr zīmīgi. Nu jā - tātad rezultātā mums biļetes samainīja un tikām uz Chengdu. Tur līdz pilsētas centram nonācām kad pulkstens bija jau pāri pusnaktij. Toties iečekojāmies super foršā hostelī, kas sanāca arī diezgan lēti - 70 jēnas par divvietīgo numuriņu pašā centrā. Hostelis bija paliels un tam bija fantastisks iekšpagalms, kur arī pavadījām daļu mūsu ziemassvētku vakara sēžot zem palmām tkreklā un dzerot kokteilīšus un pļāpājot par ģimenēm, tradīcijām un tādām lietām. Vakars atšķirībā no smagās dienas izvērtās patiešām ļoti patīkams.

Nākamajā dienā Min Seon sajutās nelāgi, tādēļ nepievienojās man braucienā uz Lashan uz Budu parku. Tur es visu dienu pastaigājos vienītī, apskatījos lielākas un mazākas budas. Lielākā bija 71 metru augsta sēdošā buda - diezgan impressive. 

Vakarā ar vilcienu braucām uz Kunming, kur nākamjā rītā bija sarunāts tikties ar Harro. Pirmais iespaids vilcienā bija graujošs - mums bija ekonomiskās klases biļete, bet vagons izskatījās vienkārši ideāli - viss balts, smuks, tīrs. Mēs pat pajautājām biļešu kontrolierim vai tā tiešām ir ekonomiskā klase. :D Pirmais iespaids par Ķīnas dzelzsceļa kvalitāti palika tiešām ļoti labs. Uzreiz gan piezīmēšu, ka tas beigās izrādījās krutākais vilciens ar kādu braucām ceļojuma laikā... :)

Kunmingā ieradāmies 11os no rīta (ceļā 18 stundas - mūsu garākais pārbrauciens). Uzreiz dzelzsceļa stacijā sameklēju maksas telefonu (jo no mana mob nevarēja pazvanīt) un zvaniju Harro. Sazvanīju, bet īsti neko nevarēja saprast - kaut kādi tizli, klusi telefoni. Karoč izgājām ārā uz ielas un tur arī bija maksas telefoni. Zvanīju vēlreiz - izrādās, ka tad kad 1.reiz zvanīju viņš arī bija stacijā, tikai stāvu zemāk. Reāli kā filmās. :D Nu jā.. Un tad aizbraucām satikt viņu un viņa draugus. Uzreiz izdomājām, ka braucam tālāk jau tās pašas dienas vakarā. Pa dienu nedaudz pastaigājām pa pilsētu, apskatījām kaut kādas pagodas un parkus.. Bija interesants gadījums, kad vakarpusē gribējām nokļūt atpakaļ uz hosteli no parka.. Uz turieni aizbraucām ar 1.autobusu. Skatamies, brauc garām 1K - štukojam - braukt vai nē. Izdomājam, ka gan jau tāpat iet uz centra pusi un kāpjam iekšā nosakot "Whats the worst thing that can happen anyway?". Protams, autobuss aizbrauc pilnīgi citā virzienā un pēc pāris pieturām izkāpjam ārā. Atradām kaut kādu meiteni, kas nedaudz runāja angliski un noskaidrojām kā tikt atpakaļ. Vakarā atkal nakts vilciens, kopā ar Harro un viņa draugiem braucam uz Dali.

Ķīniešu mazās, superīgās pilsētiņas - Dali un Lijiang. Tiger leaping gorge. Jaunais gads.

Dali ir maza, veca pilsētiņa. Viss vēsturiskais centrs ir pilsētas mūra iekļauts un ļoooti tūristisks - viss vienos suvenīru tirdziņos. Dali mēs padadījām laikam 1 vai 2 naktis.. Atceros, ka vazājāmies riņķī, pastaigājām pa to pilsētas mūri, apskatījām pagodas. Vienu no dienām pavadījām braukājoties ar riteņiem. Aizbraucām nedaudz nostāk no vecpilsētas. Tur bija ezers kuram gribējām tikt pāri ar kuģīti un tipa atpakaļ ar veļukiem riņķī ezeram, bet tas nesanāca, jo kuģītis gribēja mums 5 ādas nodīrāt. :p Tā mēs vienkārši vizinājāmies gar ezera tuvējo krastu apskatījām iezemiešu ciematiņus. Tie cilvēki īsti nebija redzējuši tūristus tik daudz. Tur pilnīgi cita dzīve - frizieri uz ielas, kurpju labošana uz ielas - viss notiek ārā. Mums to visu apskatīt bija daudz interesantāk kā tūristisko vecpilsētu.

Nākamā pietura bija Lijiang - to es uzskatu par vienu no foršākajām vietām, kur jebkad esmu bijis. Šī pilsētiņa mums tik ļoti iepatikās, ka palikām tās apkārtnē kādas 5 dienas (2 no tām gan bija Tiger Leaping Gorge). Visas vecpilsētas ieliņas maziņas, kādus labi ja 2-3 metrus platas, līkumainas. Visa pilsētiņa kā labirints - tur regulāri kaut kur nomaldījāmies. Vakaros viņi izgaismo kaut kā interesanti māju jumtus un tas viss izskatījās vienkārši superīgi. Pa nakti palikām hostelī "Mama's guest house". Tā mamma (bildē 3.no kreisās) vienkārši superīga, draudzīga, runājās viskaut ko. Katru vakaru visiem viesiem lētās vakariņas ar n-tajiem ēdieniem un ļoti garšīgi. Pašā pilsētiņā arī uz katra stūra visādi ielas ēdieni, ļoti interesanti un garšīgi. Mīļākās bija pildītās pankūkas ko pagatavoja turpat acu priekšā (skat pēdējo bildi šajā sadaļā)! Varēja dabūt arī varžu kājiņas. Es atturējos. :)

Viens no galvenajiem mērķiem šajā krajā ir Tiger Leaping Gorge - tā ir tāda ieleja/aiza, kur pa vidu tek upe. Mēs tur aizbraucām 2 dienu hikingā. Infrastruktūra tur ir salīdzinoši attīstīta - visa ceļa garumā ik pa kādai 1-2 stundām ir viesu mājas, veikaliņi, kioski. Mēs gājām diezgan lielā kompānijā - es, MinSon, Harro, Metjū, Mariona un mūsu Ķīniešu draugs (pēdējie 3 ir Harro draugi no apmaiņas programmas Honkongā). Kāpiens nebija supersmags, toties skati bija ļoti, ļoti forši. Laiks arī bija ideāls - bez mākoņiem un silts. Vairākās viesumājās piestājām uz kādu ēdienreizi vai vismaz aliņu. Kā šodien atceros kā 29.decembrī vienā no pieturām dzerot aliņu sauļojos. :) Good times. Otrās dienas rītā jau pie pašām beigām satikām divas angļu un kanādiešu meitenes ar kurām pēc tam arī jauno gadu kopā sagaidījām un pa Lijiang patusējāmies. Atpakaļceļš uz Lijiang gan izvērtās interesants. Visi vietējie taksisti superuzmācīgi. Visi kā viens saka, ka autobuss vairs nebraukšot kaut gan vajadzētu.

Kamēr taksisti mūs čakarē mēģinājām nostopēt kādu mašīnu uz ceļa. Es kaut kā pagadījos tas pie kura mašīna apstājās. Kamēr es ar šoferi kaut ko komunicēju (par runāšanu nevar nosaukt manas ķīniešu valodas zināšanas un žestikulēšanu) klāt jau skrēja taksisti un kaut ko brauca augumā šoferim. Cik sapratu, tad dzina prom un teica, lai nejaucās viņu darīšanās. Šoferis parāda man lai iekāpju iekšā un pabraucam biški nostāk no uzmācīgajiem taksistiem. Es mēģinu sarunāt, ka vajag uz Lijiang un vajag arī draugus paņemt ja var. Kamēr runājam jau atkal tizlie taksisti skrien klāt. Mans šoferis parāda, ka braucam - aizvedīs mani līdz Lijiang. Tā nu es aizbraucu. mani draugi palika nesaprašanā par to uz kurieni mani ved... Es arī tikai ar cerību, ka pareizajā virzienā. :) Bet ar mani viss bija labi - aizveda uz pareizo vietu. Es pa ceļam vēl paspēju papļāpāt ar šoferi. Izmantoju manuprāt pilnīgi visus vārdus, ko mācēju ķīniešu valodā. Bet kaut kā sapratāmies. Vakarā veiksmīgi sagaidīju un satiku arī pārējos - viss bija ok.

Viss nu jau diezgan lielais bariņš kopīgi nolēmām, ka Lijiang varētu būt piemērota vieta jaunā gada sagaidīšanai, jo tomēr ir salīdzinoši tūristiska pilsēta (atceramies, ka ķīniešu jaunais gads ir kaut kad janvārī), kas dod cerības, ka kaut kāda jaunā gada sagaidīšana šeit varētu notikt.

Tuvojoties 12iem esam jau hostelī iesildījušies un ejam uz centrālo pilsētas laukumu. Pilnīgs klusums (nu ne pilnīgs, bet tieši tāds pat kā jebkurā citā vakarā). Interesanti. Tātad nekāda centralizēta svinēšana nebūs. Izdomājam, ka neko padarīt - mums tā pat ir jānosvin. Īpaši pulkstenī neskatoties izdomājam, ka ir īstais brīdis uzsākt laika atskaiti. :) 10...9...8...7...6...5...4...3...2...1... HAPPY NEW YEAR! Visi lēkājam, priecājamies un apsveicam viens otru ar jauno gadu! Diemžēl ar visu lēkāšanu man no jakas rokas izkrita pudele... :( Tas bija interesanti - jo tieši pirms iziešanas no hosteļa arī saplēsām vienu pudeli. Kā gads beidzās tā arī sākās. :) Naktī patusējām pa klubiņiem, bija ielu dziedāšanas kari. Dziedāšanas karos gan mūsu kompānijai gāja švaki, jo katrs bijām no citas valstis un nekādu kopīgi zināmu dziesmu īsti nebija. Dziedājām kaut kādas sprta himnas Olē, olē stilā. 

Atlikušās dienas pavadījām čilojot.. Vienu no dienām braucām riņķī pilsētai ar velo, citā dienā aizgājām pastaigāties uz vietējo parku. Parks nedaudz savādāks kā pie mums - zālītes vietā ir ūdens. :) Tur mēs pamanījāmies iztaisīt nelielus pigorus. Staigājot pa taciņām ieraudzījām krastā vienu tukšu, nepiesietu strādnieku laivu. Mums jau nav 2x jāsaka. :D Ņemam laivu un braucam iekšā uz ezera vidu. Strādnieki mūs pamanījuši paņēma otru laivu un brauca klāt kaut ko bļaudami ķīniešu valodā. A mēs izlikāmies par muļķiem un izmantojot savas ģeniālās ķīniešu valodas zināšanas teicām, ka ir baigi forši un teicām viņiem paldies. :) Beigās gan ar žestiem viņi mums iestāstīja, ka jābrauc krastā. Bet nekādas sankcijas nesekoja - gan jau tādēļ, ka bijām dumji tūristi. :)

Dodamies Kazahstānas virzienā. Caur Xi'an.

Lijiang mūsu ceļi šķirās - gandrīz katrs dodās citā virzienā. Mēs ar MinSon nopirkām lidmašīnas biļetes atpakaļ uz Chengdu (ietaupot ~2 diennaktis vilcienā), Harro manuprāt no šejienes aizbrauca Laosas/Vjetnamas virzienā, vēl citi aizbrauca tibetas virzienā uz kādu mazu tibetiešu ciematu.

Mūsu mērķis bija apmeklēt Xi'an (latviešu valodā laikam Siaņa), tādēļ lidojām uz Chengdu, pēc tam ar nakts vilcienu uz Xi'an. Chengdu palikām 1 dienu. Aizbraucām uz pandu parku. Tas bija reāli forši. Man vislabāk patika mazās pandiņas, kurām kopēji mācīja dzīvot (rāpties kokos un citādi pārvietoties). Tās mazās pandas diezgan neveiklas, tādēļ es tur krietnu laiku nostāvēju viņas vērojot - ļoti smieklīgi. :) 

Pēc pandām knapi paspējām uz vilcienu, nācās nedaudz paskriet un paorientēties. Bet viss okei un no rīta jau esam Xi'an. Xi'an ir ievērības cienīga ar 2 lietām: Terakota armija un pilsētas mūris. Pilsētas mūris tiešām bija diezgan iespaidīgs. Forši, ka pa pilsētas mūra augšu arī varējām pastaigāties, citi tur pat ar velosipēdiem brauca. Aizbraucām arī pie slavenajiem Terakotas karavīriem. Manī viņi izraisīja maz emocijas. It kā jau iespaidīgi un veci un tā... Bet izskatās tieši tāpat kā vēstures grāmatās un fotogrāfijās. Varbūt pat sliktāk, jo tas viss ir iekšā kaut kādā neīpaši simpātiskā angārā. Pēc armijas apskatīšanas braucām apskatīt arī kaut kādas kapenes (iespējams, ka Imperatora Cinšihuana kapenes). Uzkāpām kalnā, a tur kaut kāds piemineklis.. Nekā īpaša. Bet lejā ejot gan bija stilīgi - tur tieši sākās kaut kāds teātra/mākslas uzvedums. Bija kaut kādas dejas un ņemšanās tradicionālā stilā. Mums ļoti interesanti.

Xiahe. Mūki.

Vai nu Xi'anā vai Chengdu hostelī mūsu istabiņā nakšņoja austrietis (vai austriete vai kādas citas nācijas pārstāvis), kurš mums izstāstīja, ka ir tāda budistu pilsētiņa Xiahe - esot reāli forša, pilna ar mūkiem. Mēs ar Minson arī attiecīgi to ieplānojām savā maršrutā, jo sanāk vairāk vai mazāk pa ceļam. Tātad, no Xi'an braucām uz Lanzhou, bet no turienes ar autobusu uz Tibetas priekšpilsētu Xiahe. Xiahe tiešām bija fantastiska vieta. Viena no manas dzīves interesantākajām pieredzēm. Pilsētiņa ir ļoti maza - ja nemaldos kādi 2-3 tūkstoši iedzīvotāju. No tiem apmēram trešdaļa ir mūki. Pilsētiņa ir īpaša ar to, ka tā ir ļoti releģioza. Pilsētā visu laiku ir cilvēki, kas iet "svētos apļus" un lūdzās. Mēs novērojām vairākus tādus svētos apļus (tas nosaukums ir manis izdomāts). Lielākais no tiem gāja ap visu vēsturisko centru un tempļa ēkām. Cits riņķis gāja ap vienu no tempļiem (vai tempļu ēkām), vēl cits ap kādu baltu celtni (es teiktu, ka pieminekli, but you never know). Cilvēki pārvietojās kā skudriņas. Ejot savu riņķi, cilvēki vai nu skaita (vai dara kaut ko citu) savas lūgšanās krelles. Ir vietas, kur tie iegriež kaut kādus (visticamāk) lūgšanās ratus. Interesants process. 

Šajā pilsētiņā man šķiet, ka palikām tikai vienu nakti. Atceros, ka naktsmītnē nebija siltais ūdens (ārā bija mīnusos). Vēl es šajā ciematiņā uz ielas kurpniekam iedevu salabot savus zābakus, kas nebiaj izturējuši. Kurpnieks salaboja vietējā stilā - galvenais, ka turās kopā, šūds par to kā izskatās. :) Bet man kā praktiskajam latvietim, protams, der. Interesantākais piedzīvojums šajā pilsētā bija gida tūre pa tempļa ēkām. Gids bija jauns mūks, apmēram mūsu vecumā. Viņš visu izrādīja un pastāstīja. Bet pats labākais bija beigās. Neatceros kādā sakarībā, bet tikām ieaicināti mūku-gidu mājiņā uz tēju. Sēdējām mazā telpā ar galdu pa vidu. Mūku puikas spēlēja kārtis, jokojās. Uzvedās gluži kā parasti cilvēki. Tikai bija tērpti mūku drēbēs un bija ar skūtām galvām (vai īsiem matiem). Vēl vienā rītā pamēģinājām pilsētiņas nomalē pakāpties kalnā. Īpaši augstu netikām, jo man sāka rebt galva. Īsti pat nesaprotu kādēļ tā. Tā man nebija gadījies. It kā pati pilsētiņa jau ir augstu virs jūras līmeņa (ja atmiņa neviļ tad apmēram 3000 m.v.j.l.). Pakāpāmies nedaudz zemāk un atkal bija labi. Skats no augšas uz pilsētiņu ļoti foršs.

Ķīnas mūris. Pēdējās dienas Ķīnā.

Pēc šīs pilsētiņas vairs mūsu plānos palikusi tikai 1 nozīmīga pietura - Ķīnas mūra pats sākumgals (vai beigu gals - atkarīgs kādā virzienā skatās) pilsētas Jiajuguang tuvumā. Ķīnas mūris šeit ir ļoti šaurs. Tas nebūt neizskatās tik grandiozs kā tas posms, ko parasti rāda filmās un bildēs - tas posms ir Pekinas galā. Šis ir varbūt nedaudz vairāk kā metru plats. Bet izskatās līdzīgi. Pa mūri pakāpāmies līdz kalna galam. Bija diezgan auksta diena. Baigi ilgi šeit neuzkavējāmies. Manuprāt tikai vienu nakti. Vai arī vispār no rīta iebraucām un vakarā jau devāmies tālāk uz Urumči. 

Jebkurā gadījumā, tālāk jau devāmies uz Urumči, kur atkal nakšņojām tajā pašā superīgajā hostelī. Tur atgriežoties sajūta bija jau gandrīz kā mājās. Jāpiemin, ka dušā nebija sanācis tikt jau laikam 4 dienas (tas sākās Xiahē, kur nebija siltais ūdens, pēc tam laikam 2 naktis vilcienā) un bija diezgan jauki atkal nomazgāties. Pa visu šo 3 nedēļas garo braukāšanu ar sabiedriskajiem transportiem un gulēšanu vilcienos bija sākusi sāpēt mugura. Izdomāju, ka jāizmanto lētais darbaspēks - jāatrod muguras masāža. No hosteļa cilvēkiem dabuju uz lapiņas uzrakstu, ka meklēju masāžu. Un tad gāju pa ielu, jautāju cilvēkiem, meklēju norādes uz ielām. Un atradu arī. Vienīgi masierei skaidri rādīju, ka gribu masāžu tikai mugurai un nekam citam, bet tas nemainīja faktu, ka dabuju pilno masāžu. Masēja sākot ar matiem/galvu un beidzot ar kājām. Bet tajā skaitā arī muguru. Un kaut kādus siltus akmeņus izmantoja un ko tur vēl.. Bija labi.

Aukstums šeit Urumči gan šajās diezgan traks - ap mīnus 20-30 grādiem. Bet forši bija tas, ka šī hosteļa administrācija uzrīkoja kopīgu slēpošanu visiem viesiem, kas bija ieinteresēti. Atceros kā diezgan daudz runājāmies ar hosteļa administratori, kas vispār ne vārda nerunāja angļu valodā. :) Vakaros atkal spēlējām Ķīniešu pokeri. Es jau pa ceļam nakts vilciena braucienos biju normāli to iepraktizējies un īpaši neatpaliku no vietējiem. Tam ķīniešu pokerim gan versijas atšķīrās teju katrā pilsētiņā. Bet nu mums jau ar Duraku jeb Cūkām ir tieši tas pats. 

Uz Kazahstānas robežu nolemjam braukt ar nakts autobusu (12 stundas). Līdz šim nebijām tādu izmantojuši, bet šajā virzienā nez kāpēc vilciens brauc daudz ilgāk. Autobusā vietas ir krietni mazāk kā vilcienā. Principā tu gultā nevari apsēsties (pārāk zemi griesti). Vai nu guli vai guli. :) No robežas līdz Almaty atkal braucu ar taxi un ātri vien (13 stundas) nokļūstam galā. 

Almaty nakšņojām kojās. Minson tas bija vienkārši, jo viņai šeit vēl viens semestris jāmācās, tādēļ arī istabiņa saglabājas. Es paliku savā bijušajā istabiņā, kur par laimi vēl Ņikita nebija atgriezies no savas dzimtās pilsētas pēc jaunā gada brīvdienām. Manā gultā jau bija iemitinājies jaunais apmaiņas studens. Atceros, ka viņš bija maģistrants, bet neatceros no kurienes. Varbūt Gruzijas.. Vai Moldovas.. Vai Ungārijas.. :) Almaty izgājām ārā uz vakariņām ar jaunajiem apmaiņas studentiem. 

Uz Rīgu. Caur Taškentu.

Ilgi šeit nekavējos. Nākamā pietura Taškenta. Tagad savācu visu savi pus gada laikā iekrāto iedzīvi (lielais čemodāns + lielā ceļošanas mugursoma) un ar autobusu braucu līdz Uzbekistānas robežai. Uz robežas jau esmu bijis, kad ceļojām. Toreiz te bija pilnīgs kosmoss. Grūstīšanās, ņemšanās, miljons cilvēki, ubagi... Šoreiz esam pie robežas stundu pirms tā tiek atvērta. Cilvēku ir mazBet ir ļoti auksts. Stundu salstam. Robežai tieku pāri veiksmīgi ar visu savu milzīgo iedzīvi. Tālāk jau taksis (vai mikriņš līdz centram.. Atmiņa jau klibo) un braucu pie Elnoras. Tā kā tur jau esmu bijis, tad atrodu bez problēmām. 

Izrādās Taškentā sniegs nav bieža parādība. Šī ir viena no retajām izdevībām padzīvoties pa sniegu. Tad nu Elnorai un viņas māsai Malikai kārtīga fotosesija sniegā. Pastaigājamies pa pilsētu, aizejam atkal līdz tirgum uzēst sašliku. Vēlāk jau no Latvijas nosūtu Danielam bildi. :) Viņam noteikti arī būtu gribējies te būt. Taškentā dzīvojos 2 veselas dienas. Vienā no tām aizgājām ar Elnoras māsicām pīpēt ūdenspīpi. Viņas tā izrādās dara diezgan regulāri. 

Elnoras ģimene vispār mani uzņem karaliski! :) Vecāki pagatavoja man nomēģināt Kazahu nacionālo ēdienu Bišparmaku (burtiskā tulkojumā ēdiens saucas "5 pirksti"). Tas tādēļ, ka to pieņemts ēst ar rokām. Tie bija kaut kādi makaroni ar jēra gaļu. Diezgan garšīgi. Bet jāsaka godīgi, ka jēlus makaronus ar rokām nav ne īpaši ērti, ne patīkami ēst. :) Bet tradīcijas ir tradīcijas. Ciemošanās ziņā vēl rēcīgi bija tas, ka Elnoras tētis katru vakaru gribēja ar mani kā ar ciemiņu sadzert. Bet viņa sieva mēģināja mani atturēt, lai es nedaudz bremzēju un neļauju viņam piedzerties. :) Ļoti žēl, ka man nesanāca Taškentā ierasties dienu agrāk. Viņiem jaunā gada svinības ir naktī uz 14.janvāri. Arī Elnoras ģimenei esot bijuši grandiozi svētki. Arī mani aicināja. Bet nebiju pārliecināts (un joprojām neesmu) kā tur īsti ir ar vīzu. Man bija tranzīta vīza uz 3 dienām. Tā kā mana lidmašīna ir 16.datumā no rīta, tad man šķiet, ka es 13.janvārī vēl nedrīkstēju iebraukt. Īsti nezinu. Negribējās riskēt. 

Mans pēdējais piedzīvojums bija iečekošanās lidostā. Aizbraucu uz lidostu diezgan laicīgi, jo pie svariem jāsapako soma pareizi. Sakrāmēju lielajā somā visas vieglākās un vietu aizņemošākās mantas. Atļauti 20kg, es sapakoju uz teju 21kg, jo parasti nepiekasās, ja ir bišķiņ pāri. Kā rokas bagāžu ņemu savu lielo ceļošanas somu. Esmu to piebāzis ar vissmagākajām lietām, jo parasti rokas bagāžu nesver. Vēl man ir arī datorsoma, kas arī ir piebāzta ar drēbēm cik vien iespējams. Protams, arī kājās ir 2 bikses, 2 džemperi mugurā un vēl pufaikas kabatas piebāztas. Par manu pārsteigumu pie iečekošanās prasa nosvērt visas manas somas kopā. Protams, kopējais svars pārsniegts par 8kg laikam (rokas bagāža 2x smagāka). 

Šie saka, ka man jāmaksā. 

Es: vai var ar karti, jo skaidrā man nekā nav. 

Lidostas darbinieks (LD): Ar karti nevar. 

Es: Kur ir bankomāts tuvākais? 

LD: Pilsētas centrā. 

Es: Vai es varu paspēt aizbraukt izņemt naudu?

LD: Nē.

Es: A ko man tagad darīt? Parādu savu maku, kur tiešām praktiski nekā nav. Daži Uzbekistānas sumi, daži Kazahstānas Tenge un daži Dolāri. 

LD: Nezinu. Čalis pasauc priekšnieku. Izstāstam visu situāciju.

Es protams saku, ka nav problēmu - varu samaksāt, bet nav ko. :D Prasu ko lai daru. Kādu laiciņu parunājām un beigās mani tomēr ielaida iekšā ar visām milzu pakām. :) Es priecīgs. Paeeju nedaudz uz priekšu un noģērbjos. Ieeju veikalā un nopērku kā suvenīru Uzbekski Standart, kas izskatās kā jaunākais brālis labi zinājamajam Russki Standart. Iekāpjot lidmašīnā no Airbaltic stjuartes beidzot dzirdu "Labdien". Patīkami. Latviešu valodu nebiju dzirdējis (ja neskaita dziemas) apmēram 5 mēnešus. Runāt nedaudz dīvaini. 

Lidostā mani sagaidīja mamma un aizveda uz Kuldīgu. Bija 16.janvāris. Pa to laiku jau biju saaicinājis visus pie sevis ciemos uz dzimšanas dienu 18.janvārī Kuldīgā. Daži arī atbrauca. :)

Ceļojuma kopsavilkums no mana blociņa:

Saprotamā valodā pa punktiem:

1) Kopā ceļā pavadīju 106 stundas un iztērēju 467USD (no Almaty līdz Almaty). Tajā skaitā 2 lidojumi, kādi 6 nakts vilcieni, 1 nakts autobuss, trīs apmēram 12 stundas gari taxi braucieni, vietējie autobusi utt.

2) Hosteļos/viesnīcās laikam pavadīju 17 naktis un iztērēju 520 CNY = apmēram 52 EUR. Vidēji naktsmītnes hosteļos maksāja 2-3 EUR.

3) Ēšana maksāja ~1,5-3 EUR par ēdienreizi.

Kopumā varu teikt, ka visiem iesaku ko tamlīdzīgu pamēģināt! Ķīnā tiešām bija forši! Manas top vietas šajā ceļojumā: Lijiang (un Tiger leaping gorge), Xiahe un Dali. Vienmēr man vairāk ir patikuši mazie ciematiņi. :) Noteikti nebūtu ticis galā šajā ceļojumā bez Lonely Planet grāmatas. Tā man šādā ceļojumā kā bībele. :)