Filipīnas (un nedaudz Honkonga) manām acīm

Tā kā šo gadu iesāku nedaudz brīvākā statusā darba ziņā, tad bija laiks kādam garākam ceļojumam. Sameklēju sev vienu domubiedru vārdā Andis, kurš varēja sev izkārtot 3 nedēļu atvaļinājumu un meklējām biļetes. Vietai nebija lielas nozīmes - meklējām kaut ko eksotisku, kur ir silts. Un kur var salīdzinoši lēti aizbraukt. Un tā, lai nav daudz jāčakarējas ar potēm un vīzām. Apsvērām tādas vietas, ka Čīle, Brazīlija, Kuba, Taizeme, Ķīna.. Atradām lētas biļetes uz Honkongu. Un nopirkām. Protams, Honkongā nav ko darīt 3 nedēļas (vismaz tā mēs domājām), tādēļ nolēmām, ka no turienes lidojam tālāk. Starp Malaiziju un Filipīnām šoreiz uzvarēja Filipīnas. Iepirkām biļetes uz Manilu, bet tā, lai 3 dienas ceļojuma beigās paliek arī Honkongai.

Pirmā diena - ceļā, pirmie iespaidi

Pēc vairāk kā 24h ceļa un 3 pārlidojumiem ierodamies Manilas lidostā. Mēs, protams, pieturamies pie vecās stratēģijas - naktsmītnes nerezervējam un aptuvens ceļojuma plāns top šo 3 pārlidojumu laikā. Pirmā pietura ieplānota Tagaytay - salīdzinoši neliela pilsēta uz dienvidiem no Manilas. Šo pilsētu ieplānots apciemot, lai apskatītu tur pat blakus esošo Taal ezeru un vulkānu, kas atrodas ezera vidū uz salas. Lai nokļūtu Tagaytay, jāatrod kaut kāds iepirkšanās centrs, no kura atiet autobusi uz dienvidiem. Atrodam vietējo pilsētas autobusu. Tas, protams, ir nenormāli pārbāzts un piecūkots. Bet labās ziņas, ka mums izdodas sarunāt, lai mūs izlaiž pie vajadzīgā krustojuma. Izlaiž mūs uz vidējās joslas. Tas laikam šeit ir normāli - autobusam nevajag obligāti apstāties pieturā vai vismaz ceļa malā, lai izlaistu cilvēkus. 

Pēc nelielas maldīšanās ļoti aizdomīga paskata tirgonis mums palīdz atrast autobusu un par lielu pārsteigumu par to nemēģina no mums neko izspiest. Atrodam autobusu un lēnām sākam braukt. It kā distance nav liela - tikai kādi 60km. Vajadzētu būt kādām 1,5 stundām. Izrādās, ka Manila ir liela. Un paiet vairākas stundas līdz izkļūstam no pilsētas un sastrēgumiem. Welcome to Philippines. :) Kad beidzot nokļūstam galā, ir jau tumšs. Jā, izrādās arī šeit tumšs paliek jau 6os. Paiet laiciņš līdz atrodam lētas naktsmītnes, bet galu galā tas izdodas. Pēc tam aizejam uz vietējo kafejnīcu un izmēģinām vietējo ēdienu. Pirmā saskarsme man patīk! 

Otrā diena - Taal vulkāns

Tā kā ārā agri paliek tumšs, tad izlemjam, ka visa ceļojuma dienas uzsāksim agri, lai pagūtu vairāk piedzīvot gaismā. Ceļamies 7os. Šodien nāksies izmēģināt baigi daudz dažādus vietējos transportlīdzekļus. Sākam jau ar pirmo - ņemam Jeepny līdz pilsētas centram. Interesants braucamais - ļoti ērti iekāpt un izkāpt. Forši tas, ka katrs Jeepny izskatās savādāk - visi ļoti krāsaini izkrāsoti, aplīmēti. Iekšā sēdēt gan bieži vien priekš mums nebija tik ērti, jo griesti nav piemēroti baltajiem cilvēkiem virs 1,80m augumā. :) Jebkurā gadījumā - šis brauciens ir ļoti īss. Centrā paņemam triciklu (principā maziņš mocītis ar blakusvāģi, kuram ir jumts), lai nobrauktu lejā pa kalnu uz ezeru. No šejienes jāatrod veids kā nokļūt uz salu. Protams - laiva. Ieejam pirmajā iestādē - šie prasa nejēdzīgi dārgu naudu. Laikam, ka loģiski, ka pirmajā, kur mūs ieved arī mēģina noslaukt vislielāko naudu. Ne velti triciklists mūs mēģināja pierunāt ņemt laivu tieši šeit - pēc viņa vārdiem citu variantu jau nemaz neesot. Klasiski. :D Visticamāk viņam atlec kāda kapeika par atvestajiem klientiem. Lai nu kā - paejamies ar kājām dziļāk pilsētā un atrodam vienu jaunu džekiņu, kurš saka, ka varot mūs aizvest par jau krietni saprātīgāku samaksu. Uzsēžamies visi 3 uz viņa skūterīša un braucam. Čalis pieved mūs pie ezera, aiziet kaut kur uzzvanīt. Izrādās, ka viņa tētim ir laiva. Tas jau aizvedis citus klientus uz salu.

Neko - bišķiņ pagaidījām un atbrauca laiva. Mūsu čalītis samainījās ar tēti un aizveda mūs uz salu. Izstāstīja kā jāiet, lai tiktu uz vulkāna krāteri. Parasti tūristi ņem gidu vai lielākā daļa pat brauc ar zirgu, bet tur ir tikai kādu 30-40min gājiens. Mēs protams ar kājām. Norunājam laiku cikos brauksim atpakaļ un dodamies ceļā. Karstums pamatīgs, labi iesvīstam. Bet šādā karstumā jau sasvīst pat nekustoties. :) Jau tuvu krāterim ieraugam uz taciņas plaisu, kur nāk ārā dūmi. Cik saprotam, sēra dūmi. Krāteris diezgan liels, mums interesanti. Apskatāmies un dodamies atpakaļ. Nu jau krietni vairāk pretim jājošo tūristu. Mūsu čalītis ir krastā - jau gaida mūs. Atpakaļceļā krietni apšļakstamies, laikam vējš nepareizā virzienā. Uz Tagaytay gribam aizbraukt ar Jeepny, diemžēl to neizdodās atrast, lai gan pēc visa spriežot šeit viņam vajadzētu kursēt. Nekas, nākas ņemt vienu no uzbāzīgajiem triciklistiem.

Tālāk plāns nokļūt Botangā. No turienes ir nakts kuģis uz Boracay. Lai aizbrauktu uz Botangas ostu nākas izmantot kopā 5 transportlīdzekļus - vairākus Jeepny, autobusus un triciklu. Bet nonākam galā veiksmīgi un laicīgi. Ir pāris stundas laika līdz kuģim. Šīs pāris stundas turpat uz vietas padzīvojamies. Uzēdam ļoti apšaubāmā ēstuvē. Bet nesaindējamies. :D Pasēžam tur pat ostā un tad jau kuģis sagaidīts. Kuģis/prāmis diezgan liels - var pārvadāt pat kravas mašīnas. Ostā novērojam nenormālu neefektivitāti.

Lai mūs iečekotu un ielaistu, kuģī nepieciešams vismaz 5 dažādiem cilvēkiem parādīt biļeti, vai nopirkt termināla biļetīti vai dabūt zīmogu. Diezgan liels sviests un garas rindas. Bet kuģis foršs. Mums pat iedod kaut kādas ne pārāk garšīgas vakariņas. :) Guļam visi pasažieri 3 klājos - uz katra klāja kādi 60-80 cilvēki. Mēs esam augšējā. Sienu vietā ir novilkts brezents. Vējš pūš cauri. Bet ir silts. Tikai ļoti skaļi, bet kaut kā jau paguļam.

Trešā diena

Rīts sākās ļoti agri - ap 3:30. Nevaru īsti vairs pagulēt. Liels troksnis, vējš svilpo, jau gaišs. Eju skatīties saullēktu, paklausīties mūziku un palasīt grāmatu. Tā lēnām sagaidu ierašanos galamērķī (kuģis brauc uz Caticlan, kas ir uz blakus salas, tieši blakus Boracay). Nokāpjam no kuģa un tur mūs jau gaida daudzas mazās laivas, kas var pārvest pāri uz Borcay. Protams, pa ceļam uz mazajām laivām ir jāiet caur ostu, jānopērk biļetes, jāsamaksā terminal fee, jādabon zīmodziņi un jāpastāv citās rindās, bet kopumā diezgan raiti nokļūstam uz laivas un tad jau arī esam Filipīnu party galvaspilsētā/salā - Boracay.

Tā kā mūsu paredzētās naktsmītnes (pēc Lonely Planet aprakstiem) ir šajpus centra un sala ir ļoti maziņa, tad nolemjam pastaigāties līdz turienei. Ceļš nav tāls, kādas 15-20 min, bet pat 8os no rīta ir ļoti karsts, īpaši ar lielo somu plecos. Atrodam mūsu iecerēto hosteli, bet diemžēl tas ir galīgi pilns. Tur pat blakus uzrodas kāda tante, kas saka, ka viņai kādam pazīstamam, esot viesnīca turpat blakus. Aizejam apskatīt - cena laba, istaba forša. Derēs.

Dzelzs jākaļ kamēr karsts. Ejam izpētīt salu. Pastaigājam gar krastu, skatāmies dažādus atrakciju piedāvājumus. Šeit ļoti daudz niršanas (diving) iespējas. Laikam viens no populārākajiem diving galamērķiem pasaulē. Mums diemžēl nav tik lielas vēlmes, lai nedēļu dēļ tā tērētu, tāpēc to atliekam uz citu ceļojumu. Snorklingu gan noteikti izmēģināsim. Tā lēnām esam tikuši līdz pilsētas centram un dodamies augšā uz kalna virsotni. Pa ceļam atklājam, ka otrā salas pusē ir pārsvarā tikai visādu ūdens sporta veidu cienītāji. No kalna gala paveras labs skats. Var redzēt visriņķī salai. Ejam atpakaļ uz pludmali nopeldēties, saulē vairs nevar izturēt (nākamajā dienā arī ļoti labi izjutīsim kā esam pārcepušies saulē). parasailing.

Vakarā vēl aizgājām uz D-mall paēst un pastaigājam gar bāriņiem. Man nav tusējamais garstāvoklis, tāpēc mēs tikai izdzeram pa pāris kokčiem + mūsu pirmo buko (kokosriekstu) un tad jau gulēt. Pa dienu esam nonākuši pie secinājuma, ka rīt no rīta jāmēģina

Kopumā par Filipīnām radies diezgan labs iespaids. Kopumā ir diezgan tīrs, sakopts. Tikai transporta sistēma izskatās pēc pilnīga bardaka, bet neskatoties uz to, īstenībā ir diezgan efektīva. Ja zini ar ko braukt, tad var diezgan ātri un lēti nokļūt kur tev vajag.

Ceturtā diena - pa Panay salu

Sākam dienu atkal agri. Šoreiz ar vieglām brokastīm uz mūsu balkoniņa, no kura ir skaists skats caur palmām uz jūru. Pēc tam sameklējam parasailing piedāvājumu un dodamies ar motorlaivu jūrā. Tur mūs pārsēdina uz citu - izskatās, ka ļoti jaudīgu motorlaivu. Tad nu sēžamies iekšā krēslā un mūs lēnām laiž augšā. Mums teica, ka tas esot 150m augstumā. Nezinu vai tiešām bija tik augstu, bet laiviņa lejā izskatījās pavisam maziņa. Diezgan sireāla sajūta, vienkārši sēdēt uz vietas tādā nenormālā augstumā. Protams visādas domas par to, kas no manis paliktu pāri, ja pūķa savienojumi neizturētu un mēs nokristu lejā... Jebkurā gadījumā - pasākums bija foršs.

Pēc šī savācām savas mantiņas un devāmies prom no Boracay. Īss laivas brauciens atpakaļ uz Caticlan un varam doties tālāk ceļā. Šajā dienā ieplānots apskatīt kādu ūdenskritumu tepat netālu un pēc tam braukt uz Ilo ilo. Noīrējam triciklu un laižam. Šoreiz braucam cauri maziem lauku ciematiņiem, šeit viss notiek savādāk. Uz ielām tiek žāvēti/kaltēti rīsi, rieksti un nez kādi vēl labumi. Mašīnas vienkārši apbrauc riņķī. Līdz pašam ūdenskritumam mūsu mocītis netiek - diemžēl kalns par stāvu. :) Nekas, nav vairs tālu - uzejam kājām. Augšā pirms ūdenskrituma ir māja. Pie tās liels bars ar cilvēkiem. Izrādās kāda filipīniešu izcelsmes amerikāniete ar saviem vietējiem radiem svin kādu jubileju. Mēs kā baltie cilvēki tur esam diezgan lielas zvaigznes. Vietējie šajos mazajos ciematiņos tik bieži baltos nesatiek. :) Tā nu mūs sacienā ar tikko no koka nocirstiem kokosriekstiem. Apskatam ūdenskritumu (un Andis pat nopeldas), kas izrādās nav nekas ļoti īpašs un dodamies atpakaļ. Pie mājas mūs atkal pārtver svinētāji. Ļoti grib ar mums sabildēties. Mums jau ar' nav iebildumu. :)

Pēc tam mūs uzcienā ar mājās gatavotu filipīniešu ēdienu. Ļoti garšīgi! Nedaudz papļāpājam par to kas un kā ir šeit, kāpēc emigrējuši uz ASV un tad jau dodamies atpakaļ uz Caticlan. No turienes garš autobusa brauciens uz Ilo ilo.

Ilo ilo ir pirmā vieta, kur dabonam braukt ar Jeepny stāvot aizmugurē kājās uz pakāpiena. Principā esot ārpus mašīnas. Interesanti. Var daudz labāk redzēt apkārtni. Pilsētā paēdam ļoti, ļoti garšīgas vakariņas kaut kādā vietējā restorānu ķēdē. Pēc tam atrodam naktsmājas un ejam pastaigāties pa pilsētu. Godīgi sakot briesmīga pilsēta - tumša, netīra, nesmuka. Centrs pilnīgi nekāds.

Pilsētā izrādās notiek kaut kāds festivāls - līdz ar to centrā ballīte. Ļoti skumīga - izskatās pēc latviešu klasiskas zaļumballes - pilns ar sareibušiem svinētājiem, švaka mūzika, netīrs. Tas gan netraucē mums izdzert pa aliņam un to visu pavērot. Starp citu, izrādās mūsu numuriņā arī nedzīvosim divatā - tur ir arī vairāki tarakāni. Diezgan lieli. :) Tas manu miegu neuzlabo.


Piektā diena - ar velo pa Guymar salu

Jau 6:00 no rīta braucam uz Guymar salu. Lonely Planet saka, ka tā ir baigi labā, lai ar velo izbraukātos. Tur arī teikts, ka ieteicams īrēt velo no Tonija un ņemt viņu kā gidu.

Tā arī darām - atrodam Tony un sarunājam, ka brauksim apskatīt salu.

Pirmais apskates punkts - izžuvis ūdenskritums. Braucam tālāk. Pa ceļam piestājam pie kādas mājas - tur Tonijs mums sarunā padzerties kokosriekstus. Tie, protams, kā jau lauku mājā tiek speciāli priekš mums nocirsti no koka. Nākamā pietura mango koku plantācijas. Izrādās šī sala ir viena no lielākajām mango ražotājām. Pa ceļam ceļa malās redzam kā aug ananāsi, kaut kas līdzīgs laimam un visādi citi labumi. Pēc tam piestājam mūku darbnīcā. Tur apskatām baznīcu un mūku veikaliņu. Izrādās viņi te visādus labumus ražo un audzē. Es nopērku ingvera pulveri (tipa tēju).

Tonijs mūs ieved pie sava čoma ciemos. Šis uztaisījis BMX velo trasi. Vēl gan nav pabeigta, bet izskatās forši. Tonijs parāda mums kā aug indijas rieksti.

Izrādās tie ir kā sēkla kādam auglim. Pagaršojam augli - interesants, ļoti specifisks. Bet nav ne vainas. Vēl aizbraucam tepat blakus uz kaut kādu māju kalna galā - no turienes paveras neslikts skats. Pēc tam mūsu ceļi no Tonija šķirās. Domājām, ka vēl pabrauksim uz priekšu, bet sākām braukt un sapratām, ka jau sāk sāpēt dibens. Un kājas ar vairs nav tik svaigas. Tomēr, kopš rudens neesam braukuši. Izdomājam, ka brauksim lēnām atpakaļ uz Tonija māju. Pa ceļam uz mājām piestājam pie skolas paskatīties kā mazie puikas spēlē kājvolejbolu. Godīgi sakot, nekas jēdzīgs viņiem nesanāk. :) Vēl sabildējamies ar vietējām skolniecēm. Un tad jau pa kalnu lejā uz Tonija māju. Nogurums pamatīgs.

Tur mūs sagaida ar svaigu jackfruit (nav ne jausmas kā to sauc latviešu valodā, bet garšīgs) un arbūzu. Nedaudz atvelkam elpu, palasam par velotūri un dodamies tālāk. Šonakt izdomājām nakšņot salas citā galā, pludmales ciematiņā. Lai līdz turienei aizbrauktu nācās braukt ar 2 jeepnijiem, kopā kādi 20km. Abos visu ceļu stāvējām kājās uz pakāpiena. Braucot 80-90km/h pa bedrainu ceļu ir ļoti aizraujošas sajūtas. Vairākas reizes sanāk negribot palēkties. Bet kaut kā noturamies un esam klāt. Atrodam koka būdiņu kurā nakšņot. Aizejam nopeldēties. Patīkams nogurums. Pēc tam vēl aizejam uz ēdnīcu un beidzot tiekam pie interneta. Tur izskatās, ka kādam uzņēmumam notiek pasākums, paskatāmies arī to.

Sestā diena - Bago pilsētas svētki

Agri no rīta ceļamies, lai paspētu pirms laivas uz Bago izbraukt ar 400m garo zipline. Zipline bija 400m, bet tas noteikti nebija tik aizraujoši kā bijām cerējuši. Nekas diži labāks kā nobraucieni Mežakaķī te pat Latvijā. Tālāk braucam uz [mūsuprāt] ostu no kurienes iet [mūsuprāt] kuģis uz blakus esošo salu - Negros. No jeepnija mūs izlaiž vietā, ko šoferis saka, ka esot mums vajadzīgā osta. Kasieris par braucienu arī mēģina noplēst no mums vairāk kā vajadzētu. Ir pamatotas aizdomas, ka mūs čakarē. Nu nekas. Izkāpjam. Te tikai pāris mazas koka būdiņas un kādi pāris cilvēki. Tantes pārdod čipsus un augļus. Galīgi neizskatās pēc ostas. Ejam skatīties. Pieejam pie jūras. Nav pat īsti piestātnes. Ir tikai kaut kāds apšaubāms koka veidojums. Painteresējamies pie cilvēkiem - izrādās, ka šeit tiešām ir osta un drīz jau mūsu kuģim vajadzētu būt klāt. Uzēdam pa mango un gaidām ar lielu interesi.


Atbrauc mums koka motorlaiva. Diezgan liela, bet tāpat izskatās apšaubāma - pirmais iespaids - kā āfrikāņu bēgļu laivas. Piebrauc laiva vienkārši pie krasta. Pat ne pie mistiskās koka konstrukcijas. Džeki izvelk 20cm platu dēli un noliek no laivas uz krastu. Vēl 2 džeki tur blakus mietu - tagad laipai ir arī margas un cilvēki var pavisam droši pie tām pieturēties. Kad cilvēki ir krastā, izrādās, ka arī mocis ir atvests - arī to pa to pašu laipu nostumj lejā. Viss normāli. :)

Nu jau arī pienākusi mūsu kārta kāpt iekšā un braukt. Jāpiebilst, ka attālums līdz otrai salai ir diezgan solīds - salu uz kuru mums jānokļūst vispār gandrīz nevar saskatīt. Laivai vienā pusē brezents - tas, lai mūs tik traki neapšļaksta. Laivā kopā kādi 30-50 cilvēki. Viļņi diezgan solīdi - es teiktu uz 1,5-2m augsti. Šūpina laivu galīgi neslikti. Nenoliegšu - mums bija nedaudz bail. Tā kādu pusotru stundu un esam otrā galā. Labi, ka sveiki un veseli. :)

Ar Jeepniju aizbraucam uz Bago pilsētas centru. Izrādās tiešām liela pilsēta, pamatīgs kontrasts. Šeit jau sācies vietējais festivāls/pilsētas svētki. Sākam festivālu ar skolnieku deju konkursu. Visādi interesanti iestudējumi. Un šķiet, ka bez maz vai visa skola dejo. Uz laukuma pāri pa 100 dejotājiem katra priekšnesuma laikā. Beigās gan izrādās, ka dejas visas ir stipri līdzīgas, tāpēc pēc kādu 10 priekšnesumu noskatīšanās dodamies tālāk uz Bantayan parku - tur arī vis kaut kas notiek. Mums jau ir ieplānots, ka šeit beidzot redzēsim gaiļu cīņas. Pa gabalu jau var dzirdēt kur tas notiek - atrodam necila izskata koka šķūni pie kura noparkoti visādi jauni džipi.

Gaiļu cīņas ir bagāto izklaide. Mēs arī samaksājam ieejas maksu un ejam iekšā. Tur jau viss notiek pilnā sparā. Mums uzreiz viens džekiņš piedāvājas par draugu. :) No sākuma izstāsta kas notiek. Priekšā stāda 2 gaiļus. Sākās nenormāla bļaustīšanās. Izrādās, ka cilvēki mēģina likt likmes. Kaut ko mistisku bļaujot un rādot žestus ar rokām viņi rāda cik uz kuru gaili vēlās likt. Mēģina atrast kādu, kurš grib tādu summu likt uz otru gaili. Protams čalis ne tikai stāsta mums, bet arī piedāvā uzlikt likmes. Mēs tomēr labāk iesākumā vienkārši paskatīsimies. Beidzās bļaustīšanās. Tikmēr gaiļi ir sakacināti un cīņa var sākties. Izrādās, šīs ir expres cīņas - gaiļiem pie 1 kājas ir piesiets asmens. Cīņas ilgst tikai pāris sekundes. Maksimums pus minūti. Īstajām cīņām bez asmeņiem vajadzētu ilgt pat vairākas stundas. Šeit cīņa ir galā, kad viens no gaiļiem vairs nevar nostāvēt kājās. Saprotam, ka gaiļu cīņas šeit notiek visu dienu, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tas nozīmē, ka ļoti, ļoti daudz gaiļu mirst katrā cīņu dienā. Ceļojuma gaitā arī redzēsim vairākas sētas, kur gaiļi tiek audzēti. Nenormālos daudzumos. Pāris cīņas noskatāmies. Ir interesanti redzēt kā tas viss notiek - nacionālās īpatnības tomēr. Bet man tomēr tas tik ļoti nepatīk. Nedaudz žēl gaiļus.

Vakarā šajā pašā parkā paredzēts liels koncerts, tādēļ gaidām to. Staigājamies pa parku, skatāmies ar ko vietējie nodarbojas, kā atpūšas.

Daudzi pusaudži nāk ar mums bildēties un aprunāties. Šķiet, ka šajā pilsētā ļoti reti var redzēt divus garus, jaunus baltos cilvēkus. Mums diezgan jocīgi šķiet tas, ka ir ļoti daudz lady-boys. Jau pusaudžu vecumā. Tie ir vieni no aktīvākajiem mūsu faniem. :) Interesanti šķiet tas, ka izklaides stūrītī ir ierīkots tipa kazino. Dažāda veida azartspēles, kur tiek spēlēts uz naudu. Un nemaz ne tik mazu naudu. Tas vēl tā... Bet tas, ka lielākā daļa "atvērtā kazino" darbinieku ir 12-14 gadīgi jaunieši gan šķiet dīvaini un nepareizi. Nemaz nerunājot par to, ka lielākā daļa spēlmaņu arī ir bērni. Sviests.

Tā lēnām pienāk arī vakars un lielais koncertšovs. Viss sākās ar divu sieviešu humora uzstāšanos. Pēc mirklīša saprotam, ka tās nav sievietes. Tie ir lady-boys. Yak. Humora šovs diezgan interesants - visi vietējie pārsmējušies. Mums iet grūtāk, jo šovs notiek filipīniešu valodā. Labi, ka daļa vārdu pārklājās ar angļu valodu, tad vismaz kaut ko saprotam. Pēc tam visādas sviestainas spēles uz skatuves, kur jauniešiem liek bučoties. Un tad uzstājās vietējā mēroga superzvaigznes - dejotāju grupa. Bija labi. Un pēc tam, spriežot pēc ovācijām, vairāki no filipīniešu krutākajiem dziedātājiem.



Septītā diena - īsti džungļu ūdenskritumi

Dienu sākām ar pilsētas svētku gājienu. Godīgi sakot vienīgais, kas bija interesanti, bija skolu dejas. Pārējie uzņēmumi un iestādes bija visai neizteiksmīgi.

Uzreiz pēc svētku gājiena braucām uz Kanlayon kalnu. Tur ir iespējams uzkāpt augšā, bet tas izrādās ir 2 dienu pasākums. Mums tik daudz laika nav, tādēļ nolīgstam gidu, kurš mūs pa taciņām aizved uz pāris ūdenskritumiem. Kopā sanāca kādas 2 stundas garš hikings. Smieklīgi bija tas, ka mūsu gids to mierīgā garā veica pludmales čībās. Tie noteikti nav piemērotākie hiking apavi staigāšanai pa kalnainām meža takām.

Lai nu kā - šie beidzot bija tādi ūdenskritumi kā gaidīts. Tiešām augsti. Cilvēces neskarti - dziļi mežā. Šie bija tiešām forši. Vakarā atkal garais pārbrauciens. Šoreiz braucam uz salas otru galu - uz Dumagete. Lai nokļūtu tur, mums jābrauc ar pārsēšanos. Šie nu gan bija 2 tiešām briesmīgi pārbraucieni. Pirmajā braucienā baigie korķi, pieturas ik pēc pāris kilometriem un pēc tam nereālākās bedres. Tādas, ka regulāri no beņķa palecāmies ar galvu līdz griestiem. Tik traki sakratīja, ka gandrīz slikta dūša palika. Savukārt, otrajā braucienā autobuss tā piebāzts, ka nav kur stāvēt. Un autobusa griesti arī īsti neļauj iztaisnot galvu. Labi, ka mēs esam baltās zvaigznes - vietējie par mums apžēlojās un palaiž apsēsties. Tas gan nemazina to, ka vietas nav un brauciens ir briesmīgs. Nonākuši galamērķī jau krietni pēc pusnakts, mēģinām atrast naktsmītnes. Visi hosteļi un viesnīcas pilni. Ar kādu 7.piegājienu gan atrodam vienu kurā vēl ir vietas. Nav lēti, bet istabiņa ir ļoti forša un brokastis ir iekļautas cenā.

Astotā diena - atpūšamies

Šo dienu nolemjam vienkārši atpūsties un pastaigāties pa pilsētu. Bez lieliem apskates objektiem vai plāniem. Dumagete ir studentu pilsēta jūras krastā, diezgan paliela. Staigājam pa pilsētu. Lēnām aizejam uz universitāti, pastaigājamies pa turieni. Paskatāmies kā vietējie studenti dzīvo.

Vienīgi aizbraucam uz vietējo zooloģisko dārzu. Tas nav diezcik aizraujošs - tur ir kādi 7 dažādi dzīvnieki - pleķainās stirnas, sikspārņi, cūkas, mērkaķi un pāris putni.

Pa šo laiku mums ir jau piegriezušies vietējie vienveidīgie ēdieni. Pusdienās paēdam spageti un vakariņās suši. Ļoti patīkami mūsu garšas kārpiņām. Vakarā čilojam pa prominādi, iedzeram aliņu un skatāmies uz vietējajiem. Viena interesanta tendence šajā pilsētā ir tāda, ka redzam n-tos pārīšus, kur vīrietis ir pavecs baltais un sieviete ir diezgan jauna vietējā. Neviens vietējais mums tā arī nepaskaidroja vai tie ir eskorta pakalpojumi vai tiešām dabīgs attiecību modelis.


Devītā diena - vaļhaizivis (whale sharks)

Agrais rīts. Braucam ar fast boat uz Cebu salu. Tur Oslob pilsētiņā ir iespēja skatīties un peldēt kopā ar vaļhaizivīm.

Pa ceļam satiekam kādu kanādieti, aprunājāmies par mūsu leģendāro olimpisko spēļu ceturtdaļfinālu hokejā pret Kanādu. Prieks, ka kanādieši tagad ļoti labi zina, kas ir Latvija. :)

Pirms snorklēšanas kopā ar vaļhaizivīm, mūs noinstruē. Vaļhaizivis, ko mēs redzēsim ir apmēram 4m garas. Nekož. Bet pieskarties nevajadzētu, jo tas viņas varot satrakot. Viss skaidrs. Braucam skatīties. Mūs ar airu laivu ieved iekšā jūrā kādus 10-20m no krasta. No laivām džeki baro vaļhaizivis, lai tās te pat uz vietas tusētos un, lai cilvēki var uz viņām skatīties. Ielaižamies ūdenī. Kopā ar mums tur ir vēl kādi 20 citi tūristi. Un kādas 5 vaļhaizivis. Pie mūsu laivas ir 1 katrā pusē. Dažbrīd viņas piepeld aptuveni metra attālumā. Ļoti interesanti, bet nedaudz arī bailīgi. Ne jau par to, ka viņās iekodīs, bet par to, ka viņas ir lielas. Ja nu netīšām viņām pieskaramies un viņa sabīstas? Viņa tomēr ir milzīga. Var netīšām man ar asti iezvelt tā, ka maz neliekas. :) Bet viss beidzās veiksmīgi. Kādas 15-20 papeldējos un palika galīgi auksts. Kāpu laivā. Nobildēju Andi ar haizivīm un tad jau viņam arī pietika. Labs pasākums. Noteikti iesaku, ja ir iespēja.

Braucam atpakaļ uz Dumageti, no turienes mums šodien ir laiva uz Siquijor - ļoti maza saliņa. Uzēdam meksikāņu pusdienas (jo vietējais ēdiens joprojām neprasās) un tad jau arī esam sagaidījuši mūsu laivu. Šeit atkal ir ļoti laba laiva/kuteris, iet ātri un ļoti komfortabli. Atrodam viesnīcu pašā jūras krastā. Vienkārši pačilojam, palasām grāmatas, iedzeram pa rumiņam ar svaigi spiestu mango sulu un tad jau vakars ir klāt.



Desmitā diena - ar skūteriem pa salu

Naktī gulējām diezgan slikti. Kaut kā baigi daudz odu bija istabiņā. Nekas, no rīta ejam meklēt kur iznomāt skūterus. Lonely planet saka, ka te pat blakus kādai vietai jābūt. Pēc ilgākas meklēšanas padodamies un ņemam triciklu uz blakus pilsētu - tur točna jābūt. Tā arī ir, vienu mazu, apšaubāmu vietu atrodam. Paņemam 2 skūterus. Tas nekas, ka Andim nav mašīnas braukšanas tiesības un viņš nekad nav braucis ar skūteri. Viņam diezgan labi sanāk jau uzreiz.

Plāns braukt riņķī pus salai pa ceļam šo to apskatīt - kaut kāda karte ar apskates vietām ir. Iesākumā vienkārši braucam gar krastu, šur tur piestājam, šur tur Andis nokrīt (nu labi - tikai 1 reizi). :) Īsāk sakot - apskatām salu. Smieklīgi, ka vienā vietā izbeidzās bendzīns. Burtiski 100m no benzīntanka (pareizāk sakot - kiosciņa, kur 2L kolas pudelē var nopirkt benzīnu - tā tas šeit tiek tirgots priekš skūteriem).

Pēc tam laižam pāri salai pa taisno, tur nedaudz kalnains. Pa ceļam piestājam pie ūdenskrituma. Šis ir foršs. Nav milzīgs, bet ir diezgan viegli pieejams. Ūdens nereāli silts. Sīkie ar tarzanku lēkā iekšā ūdenī. Arī es un daži citi tūristi pievienojamies. Vienmēr ir gribējies tā ielekt. :) Andis diemžēl šodien jūtas nedaudz apslimis tādēļ ūdens-priekos nepiedalās.

Nākamā pietura - tauriņu rezervāts. Es gan to sauktu vienkārši par lielu siltumnīcu pilnu ar tauriņiem, bet tas jau nav svarīgi. Paskatījāmies tauriņus, Andis ar dažiem baigi sadraudzējās. Pēc tam sarunājām, lai mums sadabon svaigus kokosriekstus ko padzerties. Čalītis speciāli priekš mums uzkāpa kokā un divus nogrieza. Garšīgi - kā vienmēr. Padzeram Buko un papļāpājam ar šīs vietas īpašnieku.

Pēc tam jau braucam atdot skūterus, lai paspējam uz mūsu laivu uz Bohol salu (tās te iet reizi 2 dienās laikam - nebūtu labi kavēties). Kuģis atkal ļoti kvalitatīvs un komfortabls. Brauciena laikā ar mums baigi grib iedraudzēties viena filipīniete, kas dzīvo Vācijā. Kaut ko parunājamies.. Viņa aicina mūs ar viņu un viņas 2 lady-boy draugiem patusēties, bet mēs laipni no viņām atkratāmies. Ierodamies Tagbilaran centrā jau pustumsā. Centrs pilnīgi nekāds - 3 sagrabējuši iepirkšanās centri un 1 McDonalds. Kaut kādā vietējā kafenē uzēdam. Šeit gribējām naktsmājas sarunāt kādā vietējā ģimenē (Lonely Planet bija rakstīts par šādu iespēju), bet tā kā mēs zvanījām pēdējā brīdī, tad diemžēl nekas neizdevās. Nācās atkal nakšņot apšaubāmas kvalitātes viesnīcā.

Offtopic: Esam novērojuši, ka lielā daļā viesnīcās nav karstais ūdens. Tāpat, esam novērojuši, ka gandrīz katrā autobusā, jeepnijā vai kuģī tiek transportēts kāds gailis vai vista. Vēl ir nedaudz piegriezies, ka viss filipīnās ir ļoti maziņš - cilvēki mazi, griesti zemi, mājas maziņas, tricikli tik mazi, ka tur vispār nevar ielīst iekšā, utt.




Vienpadsmitā diena - esam kārtīgi tūristi 

Šodien atkal agrais starts, lai visu varētu paspēt pa gaismu. Izejam no mājas ap 6iem. Uz autoostu. Tiekam autobusā - šis ir interesants. Nav neviena loga - lai labāka ventilācija. Šajā pilsētā lielākā daļa autobusu ir bez logiem. Braucam uz Chocolate Hills, kas ir viens no top apskates objektiem visās Filipīnās. Tie ir 1776 kalniņi - visi vienādas formas un vairāk vai mazāk vienāda augstuma. Izskatās (īpaši vasaras beigās, mijkrēslī), kā riekstu šokolādes tāfelīte ar kājām gaisā. Cik saprotu tad veidojušies viņi ir no koraļļiem. Agrāk šeit ir bijusi jūra.

Vispār gan vietējie teica, ka uz kalniem neesot jēgas braukt, jo nesenās zemestrīces laikā (7,2 balles) tie esot krietni nopostīti. Pa ceļam braucot redzam baznīcu, kas ir gandrīz uz pusēm pāršķēlusies un daudzas citas ēkas, kas ir ievērojami cietušas. Cik saprotam, arī kaut kādi tilti ir cietuši, tādēļ transportēšanās ir nedaudz apgrūtināta dažos maršrutos.

Starp citu - pirms 2 dienām esot bijis aftershok 4,3 balles, bet tā kā mēs vēl bijām uz blakus salas, tad neko nejutām.

Uzkāpjam augšā - nav tik traki. Ir pāris kalniem maliņas nogruvušas, bet kopumā tas iespaidīgo skatu nemaina. Apskates kalna galā bijusi viesnīca - tā gan ir krietni izpostīta un vairs nestrādā. Arī apskates platforma ir pa pusei nobrukusi. Smieklīgākais notikums bija tas, ka daudzi vietējie izdomāja, ka 2 baltie cilvēki ir interesantāks apskates objekts kā šie šokolādes kalni un uztaisīja 10min garu foto sesiju ar mums. Pa vienam, pa diviem, visi kopā, utt... Rēcīgi tipiņi. Nokāpjam lejā no apskates kalna un sarunājam vietējo habal, habal (principā tas ir mocītis, kas strādā kā taksis uz aizmugurējā sēdekļa sasēdinot un vedot 1-2 cilvēkus) džeku, lai mūs izvadā pa kalnu platību.

Esot iespējams apskatīt 3 māsas (3 kalni, kas galīgi blakus viens otram) un vispār redzēt visu tuvumā un kādā arī uzkāpt augšā. Uzkāpjam trijatā uz mazā mocīša un braucam. Nav nemaz tik ļoti neērti. Kopumā ekskursija apmēram stundu gara - aizbraucām, sabildējāmies, uzkāpām augšā vienā no viņām. Nebija ne vainas.

Pēc tam braucam atpakaļ uz Loboc. Maza pilsētiņa pa ceļam uz Tagbilaran. Šiet apskatām tuvāk zemestrīces nopostīto baznīcu. Pēc tam braucam peldošajā pusdienu restorānā. Samaksā noteiktu summu un brauc ar lielu plostu pa upi turp un atpakaļ. Ēd cik gribi (vai mūsu gadījumā - cik citi mums atstājuši). Pa ceļam uz plosta vietējais muzikants dzied. Pa ceļam arī piestājam krastā, kur notiek speciāli priekšnesumi tūristiem - ar mērķi kādu kapeiku no mums izspiest.

Pensionāru tūristiem šīs izklaides baigi iet pie sirds. Mēs garšīgi paēdam un priecājamies par skaisto izbraucienu pa upi.

Tālāk atkal trijatā uz cita moča un braucam uz Tarsier sanctuary. Tarsier ir mazs, stilīgs dzīvnieciņš ar milzīgām acīm. Parasti tie dzīvo ļoti individuāli - 1 dzīvnieciņš uz hektāru platības. Šeit rezervuārā viņi ir ieslodzījuši 10 gabalus 1 hektārā. Vakarnakt bijis lietus, tādēļ šodien tie ir grūti atrodami - paslēpušies. Bet gidiem izdodas atrast 3 gabalus ko mums parādīt. Nedaudz arī par viņiem palasām, interesanti dzīvnieciņi.

Vakarā atkal jau kāpjam laivā un braucam ar fast boat uz Cebu pilsētu.

Divpadsmitā diena - pa mierīgo

Lēnais rīts. Izdomājam, ka varētu vēlreiz braukt pasnorkelēt. Bišķiņ nočakarējāmies kamēr atradām Andim lēcas un kamēr atradām vietu, kur varam piekļūt pie jūras.

Šādu vietu atrodam uz salas, kur atrodas Lapu-Lapu pilsētu. Tā ir pilsēta, kas atrodas uz mazas salas tieši blakus Cebu pilsētai. Sala nosaukta par godu pilsētas barvedim/virsaitim Datu Lapu-Lapu, kurš 1521.gadā uzveica slaveno portugāļu pētnieku Ferdinandu Magelānu.

Arī uz šīs salas tas nebija viegli - visur krutas viesnīcas un slēgtās pludmales. Kaut kā gan beigās atrodam vietiņu, kur var piekļūt pie jūras. Šī ir kāda japāņa niršanas skola. Bet viņš ir ļoti laipns un par ļoti simbolisku samaksu iedod mums pleznas un brilles un ļauj doties jūrā. Krietnu laiciņu snorklējam. Lai gan ūdens ir ļoti silts, pēc kādas stundas/pusotras paliek auksts. Ķermenis tomēr lēnām atdziest. Tad arī metam mieru. Esam apskatījuši visādas krāsainas zivtiņas, redzējuši jūraszvaigznes un koraļus un baidījušies no jūras čūskām. Bija labi. Tikai nākamreiz būsim gudrāki un snorklēsim ar T-krekliem mugurā, jo muguras apdedzinājām pamatīgi.

Pēc tam braucam atpakaļ uz Cebu pilsētu. Apstaigājam svarīgākās pilsētas vietas. Apskatām cietoksni un noskaidrojam šo to par Magelāna sakāvi. Tur pat pilsētas centrā, blakus cietoksnim ir pludmales volejbola laukumi. Izskatījās pēc augsta līmeņa treniņiem. Pilsētas centrā redzējām arī nenormālu daudzumu vietējos bomžus. Īpaši neuzrunāja arī šīs pilsētas centrs.

Vakarā atkal nākamais kuģa pārbrauciens. Šoreiz ar nakts kuģi laižam jau Manilas virzienā - uz Masbati. Prāmis izskatās krimināli. Reālākā bēgļu laiva. Netīrs, sagrabējis. Kā jau vienmēr - uz klāja ir arī vairāki gaiļi, tas nodrošina laicīgu pamošanos no rīta līdz ar saullēktu. :) Bet izgulējos lieliski.

Uz kuģa arī satikām kādu balto. Šis bija galīgi pārsteigts mūs ieraudzīt šādā vietā dodoties uz tādu mistisku salu. :) Nedaudz aprunājāmies, patīkams džekiņš. Viņš ar draudzeni kopā. Tā ir filipīniešu izcelsmes. Tā nu viņi dodas pie viņās uz laukiem.

Trīspadsmitā diena - pārvietojamies

Agri rītā ierodamies uz Masbate salas, pēc tam ar minibusiņu 3 stundas uz Masbate city. Šeit tiešām izskatās nedaudz mazattīstītāk kā iepriekš redzētajās salās. Var saprast.

Gan Cebu, gan Bohola, gan tā pati mazā Siquijor un nemaz nerunājot par Boracay - visas ir izteikti tūristiskas salas. Masbatē neko daudz nedaram - 3 stundas jāgaida līdz nākamajam prāmītim atpakaļ uz lielo salu. Nedaudz pastaigājam turpu šurpu, uzēdam vietējajā burgeru ķēdē un braucam tālāk. Nonākam Peril. Maza ostas pilsētiņa. Šeit varam pa gabalu apskatīt mājas uz pāļiem. Iepriekš tādas daudz nav redzētas. Izskatās diezgan nabadzīgas. Uzreiz braucam tālāk uz Legazpi. Tur mēs ceļojuma saldajā ēdienā esam atstājuši Mt Mayon - iespējams, visperfektākā izskata vulkānu. Īsts pastkartīšu vulkāns ar ideālo konusveida formu. Ceļā braucot sarēķinu, ka no pēdējām 24 stundām 18 esam pavadījuši ceļā. Bet nav jau ne tuvu tik slikti kā izklausās. Tas viss ir daļa piedzīvojuma. Ceļā mēs redzam vietējos, redzam dažādas vietas.

Iebraucot Legazpi tieši sākas lietus, savilkušies baigie mākoņi. Stulbi. Jo mākoņos mēs vulkānu neredzēsim. Nekas. Pēc nelielas maldīšanās atrodam nakstmājas, pēc tam ejam uz Sleeping Lion hill, jo no turienes varot smuki redzēt vulkānu (ja nav mākoņu). Divas reizes apejam riņķī guļošās lauvas kalnam un legālu taku augšup neatrodam. Vietējie vispār saka, ka uzkāpt nevarot.

Lonely Planet saka, ka var. Tātad var. Atrodam kaut kādu taku, kas iet augšup, žogam pāri un uz priekšu. :) Sasniedzam kalna galu. Nu jau arī mākoņi mums par godu ir izklīduši un paveras tīri labs skats. No vulkāna nāk viegli dūmiņi - tā esot praktiski visu laiku. Mt Mayon arī ir aktīvākais Filipīnu vulkāns (vulkānu sauc par aktīvu, ja tas ir izvirdis pēdējo 10000 gadu laikā). Lai saprastu cik bieži Mayons izvirst - pēdējās reizes tas ir izvirdis 1984.gadā, 1993.gadā, 2006.gadā, 2008.gadā un 2009.gadā. Interesants skats no augšas - var redzēt pludmali. Tur smiltis galīgi melnas. Tas no vulkāna izvirdumiem. Pie melnajām smiltīm pilnīgs graustu rajons (slam).

Pēc guļošā lauvas kalna nogājām pastaigāt pa promenādi. Tur ļoti daudz kalnu. Šī protams ir top tūristu vieta Filipīnās, tādēļ tūristu šeit netrūkst. Redzam, ka visi cilvēki kaut ko aktīvi skatās okeānā. Izrādās tur vaļhaizivs piepeldējusi tuvu krastam. Arī mums izdodas to uz mazu mirklīti pamanīt. Vakaru noslēdzam ar garšīgām vakariņām ķīniešu restorānā.

Četrpadsmitā diena - vulkāns un mērs

Kārtējais agrais rīts. Braucam uz Lignon kalnu - no turienes esot ļoti labs skats uz Mayonu. Rīts smuks, saulains. Ātri nokļūstam pie kalna. Rīta rosme - kalnā augšā raitā solī. Skats tiešām labs. Neilgi pēc tam, kad tiekam augšā jau savelkas mazie mākoņi tieši virs Mayona smailes. Labi, ka paspējām. :) Pa ceļam lejup piestājam un izdzeram pa kokosriekstam, parunājamies ar 2 vietējiem džekiņiem. Pēc tam aizejam līdz vulkanoloģijas centram, palasām par vulkānu izvirdumiem Filipīnās un arī pašā Mayonā.

Esam izlasījuši, ka te pat netālu varot atrast un apskatīt japāņu tuneļus no kara laikiem. Aizbraucam uz pareizo ciematu un no turienes kāpjam augšā. Uzkāpjam līdz pašai augšai, bet nekādus tuneļus un norādes uz tiem neredzami. Labi maskēti. :) Ieraugam māju nedaudz zemāk, kur ir redzami cilvēki.
Ejam pie tiem apjautāties. Izrādās, ka viss kārtībā, šie džeki mums varot parādīt alas. Te pat blakus jau bija. Pa vienu no taciņām ejam nost no ceļa. Īss gājiens un atrodam alas. Gids mūs ved iekšā. Necik dziļi gan netiekam - alas ir ļoti šauras un zemas, un nereāli karstas. Tā jau ir karsts. Un tur iekšā laikam nav caurvējš un vispār sajūta kā pirtī. Alas gan esot ļoti garas. Nemēģinām pārbaudīt. Toties nobildējamies. Man gan tās bildes nepatīk, jo tur redz tikai Andi, es kaut kur dziļumā neredzams. :D Pierunājam čali mūs uzcienāt ar kādu kokosriekstu - esam izslāpuši. :) Čalis mūs aizved uz māju. Tur arī priekšā galvenais čalis - mājas īpašnieks. Viņš saka, ka noorganizēs mums kokosriekstus. Tikmēr ar viņu papļāpājam par gaiļu cīņām un citām lietām. Redzam, ka viņam te viens gailis klibs staigā piesiets pie koka. Uzzinām, ka šis gailis cīnījies cīņā pirms ~2 mēnešiem. Mēs jautājam vai viņš uzvarēja vai zaudēja. Izrādās stulbs jautājums - ja būtu zaudējis, tad būtu nokauts jau uzreiz pēc cīņas. Nu ok - vismaz to esam noskaidrojuši.


Piebrauc viens no darbiniekiem ar pikapu - pilnu ar kokosriekstiem. Nice. Mūsu priekšnieks tur reāli komandē visus džekiņus. Vairāk ir sajūta, ka tie ir viņa kalpi. :) Izrunājamies un šis saka, ka te pat netālu esot krutākas alas. Kaut kādas baigi lielās, kas nezkāpēc nav mūsu bukletā. Čalis mūs ved uz turieni ar savu džipu, viņam arī uz to pusi esot jābrauc. Pa ceļam čalis stāsta mums visādas interesantas lietas. Piemēram par to, ka ceļu nākamgad taisīšot krutāku, būvēšot vēl vienu lidostu un vēl visādas ar pilsētiņas attīstību saistītas lietas. Mums rodas jautājums - ar ko Jūs nodarbojaties? -Nu es esmu šī ciemata mērs. Nu skaidrs. Tagad saprotam kāpēc viņu tik ļoti satrauca tas, ka alas nav oficiālajā bukletā un kāpēc viņš tik daudz zina par attīstību un no kurienes tāda nauda. :)

Alas tiešām lielas. Pat milzīgas. Kara laikā tur daudzi cilvēki patvērušies. Tur pat ir deju zāle un kas tik vēl ne.

Visi griesti kā nosēti ar sikspārņiem (kas no sākuma izskatījās kā mistiskas mazas, melnas bumbiņas). Otrkārt, visas alas pilnas ar dabīgajiem kristāliem (nu varbūt tie nesaucās kristāli, bet kaut kas tipa tāds). Gids mums rāda visādas formas, kas izveidojušās. Tur ir atrodams zilonis, dinozaurs, milzu roka (skat. bildē) utt. Šī vieta ir diezgan tālu no šosejas. Mūsu čoms mērs pirms prom braukšanas teica, ka kaut kāds džeks mūs aizvedīšot. Iznākam no alas - šis prasa astronomisku summu. Mēs viņam sakām, ka mērs teica, ka būs cita cena. Tāpat neko neizdodas vienoties. Ejam ar kājām un ceram nostopēt kādu triciklu (šeit viņi kursē līdzīgi kā Latvijā maršruta busiņi). Krietnu gabalu nācās noiet ar kājām, bet beigās tomēr mūs paņem triciklis. Jums varbūt liktos, ka tas jau ir pilns, bet - nē. Var arī kāpt uz jumta un stāvēt kājās uz pakāpiena. Pārsteidzoši tas, ka viņiem to mocīši spēj izturēt šo nenormālo slodzi.

Nākamā pietura Cascawa pilsdrupas. Daudzās pastkartītēs Mayons ir nobildēts tieši pilsdrupu fonā. Tagad gan ir galīgi apmācies un ik pa brīdim līst lietus, tādēļ Mayonu neredzam. Toties paskatāmies pilsdrupas, kas galīgi nav nekas īpašs un iepērkam dažus suvenīrus.

Tad jau arī dodamies atpakaļ uz pilsētas centru paēst. Es paņemu Sizzling Tuna Sisig (bildē pa labi). Rupji sakot tas ir risoto jeb paelja filipīniešu gaumē, tikai bez rīsiem. Šis bija supergaršīgs. Laikam garšīgākais filipīniešu ēdiens, ko ēdu ceļojuma laikā. Pēc pusdienām ejam apskatīt melno smilšu pludmali. Tā ir graustu rajona pašā sirdī. Bet tā kā ceļojuma laikā esam sapratuši, ka filipīnieši ir diezgan draudzīgi, tad droši dodamies iekšā.

Cilvēki uz mums skatās. Pieļauju, ka baltie cilvēki šeit ir pirmo reizi. Varbūt nē. Bet nu bieži noteikti nav. Izejam cauri, paskatāmies kā vietējie spēlē basketbolu ar plikām kājām (daži ar flipflopiem) pa asfaltu. Starp citu - basketbols laikam Filipīnās ir 2.populārākais sports aiz gaiļu cīņām.

Viss veiksmīgi, vakarā autobuss uz Naga city. Tur nokļūstam jau tumsā. Atsaucoties uz Lonely Planet atrodam džeku vārdā Jojo, kurš mums izstāsta kā var atrast un apskatīt ūdenskritumus Isarog vulkāna pakājē. Vēl vakarā pastaigājam pa centru. Šajā pilsētā tas ir diezgan simpātisks. Pilsētas galvenajā laukumā ar vietējo džekiņu uzspēlēju dambreti. Vienīgā problēma, ka šajā pilsētā baigi daudz bomžu. Un kā izrādās arī Manilā. Un tie bomži tādi uzmācīgi. Nepatīk.

Piecpadsmitā diena

Šorīt ar autobusu braucam uz Isarog vulkānu.

Uzkāpt augšā nesanāks, bet no Jojo noskaidrojām kā atrast ūdenskritumus. Tur vajadzētu būt dabas rezervātam. Izkāpjam pie pareizā krustojuma un ejam iekšā/augšā. Pa ceļam redzam milzīgu gaiļu fermu. Katram gailim sava būdiņa. Katrs gailis piesiets pie savas būdiņas, lai tie savā starpā nesakautos pirms laika. Trakākais ar šīm gaiļu fermām (ceļojuma laikā redzējām un dzirdējām ļoti daudz tādas) ir tas, ka tas ir kaitinoši skaļi. Visi gaiļi nepārtraukti dzied. Pilnīgs vājprāts. Dzirdēt var pa krietnu gabalu. Šiem paejam garām un dodamies vulkāna virzienā. Pa ceļam uz taciņas mūs gaida pāris Ūdens bifeļi. It kā piesieti, bet tās ķēdes ir tik garas, ka nākas iet cauri viņu teritorijai. Neizskatās gan, ka bifeļus tas uztrauktu. Labi, ka tā. Vēl bišķiņ paejamies un esam pie Nacionālā parka ieejas. Viss pamests. Izskatās, ka jau labu laiku šeit nekāds tūrisms nenotiek. Es teiktu, ka vismaz gadus 5-7. Labi, ka Jojo mums vakar izstāstīja visu galveno. Priekšā 3 taciņas. Mēs ņemam to pa kreisi. Taciņa vairākās vietās sazarojas.

Kaut kā zīlējot mēģinām turēties uz iemītākā zara. Vienā vietā jau spēcīgi dzirdam ūdenskritumu un dodamies pa vienu no atzariem lejā aizā. Pēc neilga kāpiena veiksmīgi nonākam pie ūdenskrituma. Diezgan stilīgi. Ūdenskritums diezgan liels. Pilnīgi viss aizaudzis riņķī - džungļi. Interesanta sajūta. Bišķiņ papriecājamies un dodamies tuvāk ieejai. Tur pat blakus jābūt vēl vienam lielam ūdenskritumam. Pa ceļam redzam visādas pamestas ēkas. Kaut kad sen šeit ir bijis nopietns, labiekārtots tūrisma punkts. Noejam lejā pie otra ūdenskrituma - tur vispār pat iebetonētas kāpnes. Lejā arī visādi soliņi un, iespējams, ka ģērbtuves vai kaut kas tamlīdzīgs. Tagad viss pamests un pussabrucis. Bet tas piedod savu šarmu. Forši, ka pārmaiņas pēc kārtīgā tūrisma vietā nav neviena cita tūrisma bez mums un viss ir aizaudzis. Papriecājāmies - pietiek.

Ejam atpakaļ uz ielu. Mums ūdens beidzies. Un pārtika arī. Mazs veikaliņš ir uz stūra. Tur neko dzeramu nepārdod. Bet piedāvā ieliet ūdeni no krāna. It kā dzerams. Bet galīgi balts. Nekas, meklējam kādu privātmāju, kur mēs varētu mēģināt nopirkt kokosriekstu. Atrodam vienu onkuli. Šim gan kokosrieksta nav, bet viņš arī saka, ka krāna ūdens ir dzerams. Tikai jāpagaida, lai nosēžas biezumi. Tā arī darām. Nedaudz paciemojamies pie onkulīša, parunājamies par dzīvi. Šis izrādās, ka nedaudz pa kluso šo māju izmanto kā viesu māju. Izrāda mums istabas. Pēc tam noved mūs pie upes. Tur uztaisījis tiešām foršu atpūtas vietu ar baseinu upes krastā. Cik saprotu, čalis strādā skolā un tad skolniekus šeit reizēm ved atpūsties.

Pēc tam braucam uz karstajiem avotiem. Tur gan ir diezgan nopietns kūrorts. Labiekārtots ar restorānu, dušām, naktsmītnēm un atrakcijām. Mēs atrodam baseinus un lienam iekšā. Tie ir dažādās temperatūrās - sākot ar tiešām aukstu ūdeni un beidzot ar 37 grādiem. Kārtīgi izplunčājamies un atpūšamies. Ļoti patīkami pēc šī rīta pastaigām un kāpieniem. Pēc baseina nedaudz uzēdam. Un tad uzkāpjam augšā uz skatu platformu. Tur paredzēts stilīgs baseins, bet tas vēl nav uztaisīts. Šobrīd notiek darbi. Pēc tam uzkāpjam arī otrā aizas pusē uz ūdens tilpni, no kuras tiek ņemts dzeramais ūdens. Kartē izskatījās, ka tur augšā būs kaut kas smukāks, bet diemžēl parasts, izbetonēts baseins. Es jau cerēju, ka būs kaut kas līdzīgs kā Bolšaja Almatenka (kalnu ezers Kazahstānā).

Vakarā atpakaļ uz Naga city. Tur pačilojam pa pilsētas centru, gaidām mūsu autobusu uz Manilu. Braucam ar nakts autobusu. Lai kaut cik izgulētos šoreiz paņemam Premier klases busu. Tiešām ir labs un var pat nedaudz pagulēt.

Sešpadsmitā diena - Manila

Bijām runājuši tikties ar Antas draudzeni Bianku, lai viņa mums izrādītu pilsētu. Nočakarējāmies, lai ar viņu tiktos, bet viņa bija pazudusi no sakariem. Nu nekas - braucām paši ar metro uz centru. Pilsētā nereāli sastrēgumi. Diezgan netīrs. Elektroinstalācijas fantastiskas. Tipiska mazattīstīta lielpilsēta. Pašā pilsētas centrā diezgan liels Chinatown. Izstaigājamies pa turieni, paēdam brokast-pusdienas.

Pēc tam cauri pilsētai uz vecpilsētu un tur esošo cietoksni. Dabonam bezmaksas gidi - vietējā studente, kas laikam praktizējās. Lai nu kā, bija ļoti labi, ka viņa varēja mums pastāstīt par pilsētas vēsturi. Pēc šīs ekskursijas turpinām pastaigāties pa pilsētu, apskatām ļoti smuku parku, tikai žēl, ka lielā strūklaka nestrādā. Kopumā iespaids par vecpilsētu ir patīkams. Bišķi nostāk neliels bardaks un daudz bomžu.

Te arī mūsu ceļojums Filipīnās ir noslēdzies. Braucam uz lidostu un lidojam uz Honkongu. Tur mūs lidostā sagaida Williams. Braucam pa taisno ar autobusu uz mājām un ejam gulēt. Wiliamam ir Honkongas izprantē liels 4 istabu dzīvoklis vienā no daudzdzīvokļu debesskrāpjiem. Mūsu izprantē tas ir miniatūra. :) Virtuve, viesistaba un koridors kopā aizņem kādus 12 kvadrātmetrus. Vēl ir 3 miniatūras guļamistabas. Katra uz kādiem 6-8 kvadrātmetriem. Viņam to apmaksā darba vieta, dzīvo viens. Saka, ka normāli viņš tādu dzīvokli atļauties nevarētu. Dzīvoklis ir diezgan OK, smuks, sakopts, bet nekas īpašs.

Septiņpadsmitā diena - hiking in Hong Kong

Williams mums visu ir saplānojis šīm 2 dienām Honkongā. Pirmajā dienā ieplānots iet pārgājienā pa kalniem. Mums ar Andi neliels pārsteigums.

Honkonga neasociējas ar vietu, kur varētu būt foršas pārgājienu vietas. Braucam krietnu gabalu ar autobusu. Pa ceļam apskatām pilsētu. Pirmais, kas iekrīt acīs ir tas, ka uz ielām praktiski nav privāto automašīnu. Ir daudz autobusi un daži taksi. Mūsu pirmā pietura ir mazs zvejnieku ciematiņš jūras krastā. Tur paēdam brokastis. Mēs ņemam olu nūdeļu zupu. Biju jau noilgojies pēc ķīniešu ēdiena. :) No tejienes ar taksi braucam uz dabas parku, kur sāksies mūsu kāpiens. Izrādās, ka Honkongas salas ir tiešām milzīgas. Un šeit ir patiešām lielas platības mežu un kalnu. Tipisko Honkongas skatu ar neskaitāmajiem debesskrāpjiem šajā salas galā neredz. Izskatās pēc klasiskiem laukiem.

Mūsu izvēlētā hiking taka ir Wiliama iecienītākā. Izskatās, ka ne tikai viņa iecienītākā. Cilvēku uz takas ir ļoti daudz un iet abos virzienos. Ejam pa kalniem augšā un lejā. Pa ceļam nonākam kādā pludmalē, pēc tam izjeam cauri pāris ciematiņiem.

Vienā no tiem uzēdam Taizemiešu kafejnīcā. Wiliams mūs arī uzcienā ar ar vietējo saldo - kaut kāds krēms ar saldu ingvera mērci/sīrupu (bildē pa kreisi). Garšo tiešām neierasti. Bet nav slikti. Man pat diezgan labi garšo. Turpinām ceļu pāri kalniem un cauri maziem ciematiņiem. Ejam ļoti labā ātrumā. Sanāk neslikts treniņš.

Pēc pārgājiena esam nedaudz noguruši. Bet noskaidrojam, ka Honkongā ļoti populāras ir zirgu skriešanās sacensības. Un kā reiz - šodien arī notiek. Mēs, protams, gribam aiziet apskatīties. Arī pats Wiliams nekad uz tām nav bijis. Aizbraucam, ejam iekšā. Diezgan liela arēna. Ļoti daudz ekrānu un aparātu. Uz tiem aparātiem laikam var iet un pašapkalpošanās kārtībā uzlikt likmes. Mēs no sākuma noskatāmies vienu skrējienu. Azarts ir pat neuzliekot likmi. :)

Pēc skrējiena +/- saprotam likmes un to kā un kas darbojas. Mēs nolemjam, ka arī jāliek likme. Izvēlamies kombinēto likmi - mēģinām noteikt visus 3 zirgus, kas finišēs trijniekā. Pēc nelielas konsultācijas ar kasieri mums izdodas veikt savu likmi. Tagad laimīgi gaidām nākamo skrējienu. Sagaidījām. Viens no mūsu zirgiem laikam bija trijniekā, bet pārējie bija kaut kur pie beigām. Nu nekas, varbūt citreiz. :)

Braucam mājās nedaudz atpūsties, nomazgāties un pārģērbties. Wiliamam vakarā jāaiziet uz kādu pasākumu. Mēs ar Andi dosimies divatā uz centru. Ievērtēsim kā izskatās un sajūtas 7 miljonu iedzīvotāju pilsētas centrā. Aizbraucam. Nav tik traki. Cilvēki ir daudz, bet ir iespējams pārvietoties. :) Paēdam vakariņas un ar tūristu kuģīti pārbraucam pāri uz Hong Kong salu. Skats no kuģīša uz salu ir diezgan iespaidīgs. No turienes atrodam autobusu, kurš mūs uzved augšā slavenajā kalnā "The Peak". No šī kalna arī ir visi slavenākie Honkongas skati. Mums jau tumšs. Skatu punktā, protams, diezgan daudz tūristu.

Bet arī mēs tiekam pie malas, lai iepozētu kamerai. :)  Gribam atrast vietu, no kurienes būtu labs skats uz otru pusi - nevis uz centru, bet uz dzīvojamajiem rajoniem. Ejam pastaigāties. Laikam izvēlējāmies kaut kādu mīlnieku taku. Tur pustumsā vairāki pārīši maigojās. Paejamies krietnu gabalu, taka beidzās. Sākās apdzīvota teritorija. Diemžēl neizdodas atrast vietu, kur tikt pie laba skata. Ejam atpakaļ un ar autobusu braucam lejā. No autobusa pa serpentīnu braucot gan ir viena vieta, kur ir lielisks skats tieši uz to pusi, kur gribējām.

Lejā pie vienas no centra metro stacijām tiekamies ar Wiliamu. Viņš mums parādīs kur notiek ballītes. Aizejam uz vienu kvartālu, kur reāli visas ielas pilnas ar tusētājiem. Mūzika skan no katra bāra + kārtīga cilvēku kņudoņa. Labs burziņs. Knapi var iziet cauri. Vietējie gan šeit nav ļoti lielā daudzumā. Šķiet, ka apmēram puse ir ārzemnieki. Mēs arī paņemam pa pāris dzērieniem un patusējamies uz ielas. Vēl apstaigājam kvartālu, apskatam citas tusiņu vietas. Wiliams vēl aizved mūs apskatīt kādu no vietējiem klubiem. Klubā kā jau klubā - nekas īpašs. :)



Astoņpadsmitā diena - braucam pie lielā Budas

Rītu sākam ar tipiskām turīgu Honkongiešu brokastīm. Ejam uz restorānu. Tur Wiliams mums pasūta daudz un dažādus ēdienus. Visi tādi snack-veidīgi.

Sākot ar pelmeņveidīgajiem, beidzot ar bulciņveidīgajiem. Visas lietas ir diezgan nepierastas. Bet tā vietējie darot. Visa apkalpošana un sistēma ļoti, ļoti efektīva. Ēdnīca milzīga. Tiešām milzīga. Pasūtīšana notiek savelkot ķeksīšus bingo  spēles stila kartiņā.

Pēc brokastīm braucam apskatīt Budu. Izrādās tas ir ļoti, ļoti tālu. Bez sastrēgumiem, pa šoseju braucam kopā ~1,5h. Pašā otrā Honkongas galā. Apskatām lejā templi un dažus mazos Budas. Paņemam pa uzkodai, jo ar rīta brokastīm švaki paēdām. Šie ielas ēdieni (street food) man daudz labāk iet pie sirds. :) Kāpjam pa kāpnēm augšup, lai apskatītu pašu Budu. No lejas to arī var daļēji redzēt. Bet migla nedaudz traucē skatu. Uzkāpjam augšā, sabildējamies un ieejam iekšā Budā. :) Tur ir muzejs/informācijas telpa. Palasām par Budas celtniecību. Lai arī cik smieklīgi tas nebūtu, viens no Budas celtniecības mērķiem ir tūristu piesaiste. Man jau sen ir šķitis, ka arī Latvijā vajadzētu uzbūvēt kādu mistisku, interesantu tūristu apskates objektu.

Nokāpjot lejā, Wiliams mūs uzcienā ar viņu bērnības dzērienu - siltu piena bāzes dzērienu. Ir OK. Kamēr esam tikuši lejā migla ir tā pieņēmusies spēkā, ka Budu, kas ir te pat kalna augšā, vairs nemaz nevar redzēt.

Pēc Budas braucam tālāk uz kādu mazu, "autentisku" zvejnieku ciematiņu. Nonākot tur, secinām, ka ciematiņš ir kļuvis ļoti, ļoti tūristisks. Bet tāpat interesants. Pirmkārt, izejam cauri tirdziņam. Tur ir tā piebāzts ar cilvēkiem, ka knapi var izspraukties cauri. Wiliams mums nopērk vietējo uzkodu/saldumu. Pretīgs. Tiešām neēdami pretīgs. Tirgū gan galvenokārt pārdod visādas dīvainas lietas. Es pat nemāku īsti izskaidrot kas tās tādas bija. :D Pēc tam pastaigājoties pa centru, redzam, ka daudzi vietējie spēlē kaut kādas mistiskās azartspēles. Daži kādu dīvainu kāršu spēli, daži ar kaut kādiem kauliņiem. Nedaudz pavērojot, man šķiet, ka abas ir tīrākās laimes spēles. Neredzu vietu stratēģijai vai domāšanai. Katrs izklaidējās kā māk. :)

Pēcpusdienā braucam atpakaļ uz Honkongas centru. Tur pastaigājamies pa centra tirgiem. Tie gan nav diez ko aizraujoši. Āzijā ir redzēti interesantāki tirgi. Arī ar suvenīriem ir pašvaki. Ļoti vienveidīgi un garlaicīgi. Nu jau palicis stipri pavēss. A mums nekādas diži siltās drēbes nav paņemtas līdz no Wiliama dzīvokļa. Nedaudz pavazājamies pa centru, vēlreiz ar kuģīti pārbraucam pāri uz HK salu. Tur izbraucam ar tramvaju. Tramvajiņš galīgi vecs. Netipiski nemoderns priekš Honkongas. Wiliams stāsta, ka tas vispār turpina eksistēt tikai tādēļ, ka kaut kādā vecā, mistiskā līgumā ir ierakstīts, ka tam tur ir jābūt. Neviens viņu īsti neizmanto, jo tas ir daudz lēnāks un nekomfortablāks. Mēs ar viņu pabraukājamies tīri, lai paskatītos pa logu uz Honkongas centru. Pēc tam braucam mājās. Ar to arī mūsu ceļojums ir noslēdzies. Nākamajā rītā atvadāmies no Wiliama un ar autobusu braucam uz lidostu.

Iespaidi par Honkongu

Pāris lietas, kas palika pēcgaršā no Honkongas:
1) Pilsētas ir ļoti, ļoti efektīva. Viss - sākot ar transporta sistēmu un beidzot ar apkalpošanu restorānos.
2) Visur ir ieslēgti gaisa kondicionieri. Pat tad, kad galīgi nav karsts. Arī vietējie atzīst, ka tas ir pilnīgs sviests un lieka enerģijas tērēšana. Cilvēki reizēm ņem līdzi biezākas drēbes, lai nenosaltu sabiedriskajā transportā. Tas bija vienīgais, kas man tiešām ļoti nepatika.
3) Ļoti maz privāto mašīnu.
4) Daudz debesskrāpju. Dzīvojamie rajoni izskatās tāpat kā pie mums Purvciemā vai Pļavniekos, tikai mājas ir nevis 5-6 stāvīgas, bet ~30 stāvīgas.
5) Pati foršākā štelle bija Octapus karte. Līdzīgi kā Rīgas satiksmes karte, tikai ar to var maksāt arī kioskos un lielā daļā veikalos. Lielākā daļa cilvēku izmanto tikai to. Skaidra nauda tikpat kā nav vajadzīga.
6) Ceļošana Honkongā izmaksā ~4-5 reizes vairāk kā Filipīnās. Labi, ka mums par naktsmītnēm nebija jāmaksā.